Ceļojošajā izstādē “Sibīrijas bērni”

Kopš 2001. gada režisore Dzintra Geka un operators Aivars Lubānietis uzrunāja un intervēja vairāk kā 740 1941. un 1949. gadā izsūtītos bērnus – Latvijā, Sibīrijā, Izraēlā, Amerikā, kuri vēlējās savus atmiņu stāstus atstāt nākamajām paaudzēm un kuri izdzīvojuši līdz mūsdienām un varēja liecināt. Šīs liecības ir nesalīdzināmi iespaidīgākas kā statistika par cietušajiem vai vēsturisks faktu konstatējums

Ceļojošajā izstādē “Sibīrijas bērni” apskatāmas planšetes latviešu valodā ar informāciju par 1949. gada 25.marta izsūtījumu, Sibīrijas bērnu atmiņu fragmentiem, bērnības fotogrāfijām un unikālām fotogrāfijām no izsūtījuma vietām Sibīrijā. Izstāde ir vien neliela daļiņa no atmiņām. Ģimenes tika izšķirtas un izpostītas. Pēc 25. marta nakts – daudzi savus tuviniekus vairs nekad neredzēja. Atmiņas par tiem glabā vien fotogrāfijas.

Sibīrijas bērnu fotogrāfijas ir lakoniskas un tiešas. Nevar nepamanīt uzkrītošo starpību starp bērnu sejām Latvijā un acu skatu Sibīrijā. Fotogrāfijas liek aizdomāties par cilvēka rīcību, cilvēcību, par neizdzēšamo Latvijas vēstures traģēdiju.

Izstādes mērķis ir ar apskatāmajām fotogrāfijām un atmiņu fragmentiem uzrunāt jaunāko paaudzi un citus interesentus.