Dzejnieks Imants Ziedonis no 1959. līdz 1961. gadam strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Slokas Darba jaunatnes vakara vidusskolā. Šobrīd tā ir Jūrmalas Valsts ģimnāzija. Skolas nosaukums vairākkārt ir mainījies, taču tā joprojām atrodas Skolas ielā 3. Neskatoties uz lielo slodzi pedagoga darbā, jaunais un aizrautīgais skolotājs turpināja arī literāro darbību. 1961. gadā tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums “Zemes un sapņu smilts”.
Imanta Ziedoņa audzēkne Vija Freimane atceras:
“Man bija septiņpadsmit gadu, kad es pārgāju uz vakarskolu. Un cik tad viņš par mani bija vecāks? Deviņus, desmit gadus? Jauns vīrietis, jauns! Tad jau viņš tikai sāka rakstīt. Viņa talants tikai sāka attīstīties. Un, kurš nu pirmais dabūja to dzejoļu krājumu, tad mēs tur savā starpā palasījām. Viņš bija ļoti nopietns. Tāda smaidīšana – diezgan reti. Bet tā labvēlīgā attieksme – tā jau ir jūtama. Vai cilvēks tev runā kā pēc likuma vai runā no sirds. Viņš bija sirds cilvēks. Stingrs savā nostājā, bet taisnīgs. Kad stundas nebija sagatavotas, tad vajadzēja stundas sākumā piecelties un pateikt: es neesmu sagatavojusi vai sagatavojis kaut kādu iemeslu dēļ. Parasti, tā kā visi strādāja, nepaspēja sagatavot dēļ darba. Viņš teica: labi, atbildēsiet nākamajā reizē. Un nākamā reize bija interesanta. Tad paprasīja vienu (neprasīja to pēdējo, ko nezināja), bet no visas izņemtās vielas paprasīja jebko. Un tad, tā kā jau cilvēki gatavojas katru stundu, tātad atbildēt varēja. Parasti runāja no vietas, vai arī viņš uzdeva tēmu, kādas divas, un bija jāuztaisa raksts, un tad to stundas beigās nodeva. Viņš bija tas, kas ieteica domu, ka mums vajadzētu apvienot zināšanas literārajā vakarā. Un tad organizējām – izdomājām tērpus attiecīgus, kādus vajag, – “Uguns un nakts”. Es biju Spīdola, un mana draudzene bija Laimdota. Speciāli krāsotas linu bizes, garas. Man bija melnas, draudzenei bija tādas pašas linu krāsas. Un tad bija Melnais bruņinieks un Lāčplēsis… Un sarunas notika. Sarunas bija ļoti interesantas. Tas bija krievu laiks. Viss bija jādara, kā krievi gribēja. Bet viņš tajā tumšajā laikā centās ienest latvietību iekšā. Centās izdarīt, lai latvieši ir kā sava tauta. Lai mīl savu zemi. Par to tad viss tas tika runāts un rakstīts. Tāpat tie darbi, ko uzdeva viņš pildīt… Tas viss bija, lai labāk attīstītu latviešu valodu, lai katrs būtu savas zemes saimnieks. Viņš centās glābt, ko vien var. Nevarēja citādāk. Kamēr kā skolotājs centās iemācīt pēc iespējas vairāk. Mēs visi viņu ļoti mīlējām.”
____________________________________________________________________
* Maršruts tapis sadarbībā ar Jūrmalas muzeju, JCB Alberta Kronenberga Slokas bibliotēku un JCB Imanta Ziedoņa Ķemeru bibliotēku.
** Fotomateriāli no Jūrmalas muzeja krājuma, Jūrmalas kultūrtelpas un vides dizaina centra fotoarhīva, Baibas Ziedones Jansones un Vijas Freimanes privātā arhīva, Arta Veigura foto.