Otrā pasaules kara laikā, 1943. gadā, Imanta Ziedoņa ģimene pārcēlās uz Enguri, kur dzīvoja “Guņu” mājās. 1949. gada martā Imanta Ziedoņa tēvu Jāni Aleksandru Ziedoni izsūtīja uz Gulaga nometni Ekibastuzā Kazahstānā uz 25 gadiem. Imantam Ziedonim tie bija grūti laiki. Vecākā māsa Daila strādāja zivju apstrādes cehā, Imants mācījās un palīdzēja vectēvam zvejā.
Kad Imants jau mācījās Tukumā, viņš reizēm veda uz Tukumu pārdot žāvētas zivis, lai varētu samaksāt par skolu un dzīvošanu. 1956. gadā, lielās amnestijas laikā, tēvs atgriezās no izsūtījuma un ģimene pārcēlās atpakaļ uz savām dzimtas mājām Ragaciemā.
Epifānijā “Apiet apkārt” Imants Ziedonis raksta:
“… Apiet apkārt… Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.
Dienās jūra ir pilna gaismas, ko tai dod debesis. Naktīs jūra ir pilna siltuma, ko tai devusi diena. Es eju gar pašu jūras malu, izpletis rokas kā spārnus, un viena roka man ir zemes pusnakts miglā un otra ir virs jūras. Tas ir tas, ko es saucu –par tuvumu. Tas IR tas.
Es eju apkārt jūrai vējainās naktīs. Viļņi nāk no jūras tumsas, es tos dzirdu, bet vēl neredzu. Tad tie iekrācas, uz sēkļiem iespīdas balta svītra kā smejoša zobu rinda un nodziest, un atkal tumsa. Nav ne krasta, ne tāluma, ir tikai tumsa bez dziļuma, vienīgi atkal un atkal baltas viļņu svītras pamirdz un iešalcas. Balta zobu rinda. Jūras tuvums.”
____________________________________
* Maršruts tapis sadarbībā ar Engures saieta namu.
** Fotomateriāls – Engures saieta nama krājums.