Dubulti ir Jūrmalas pilsētas daļa un vēsturiskais centrs. Dubultu nosaukums cēlies no kroga īpašnieka Dubulta (Dubbelt) vārda. Vēlāk to dažādi lokot – Duppeln, Dubbelzeem, Dubbel, Dubbelt, Dubbeln –, beidzot nonākuši līdz Dubultiem. Dubultu kultūrvēsture veidojusies vairāk nekā 200 gadu garumā. Te vienmēr notikusi aktīva koncertdzīve, un Dubulti ir iecienīta literātu dzīves, atpūtas un radošā darba vieta jau kopš 19. gadsimta 60. gadiem. Dubultu arhitektūra ir stilistiski un funkcionāli daudzveidīga. Šeit apskatāmi vairāk nekā 70 arhitektūras, mākslas un vēstures pieminekļi. Pirmajiem peldu viesiem ierodoties Dubultos, te bija tikai dažas zvejnieku mājiņas. Lai varētu tās piedāvāt atpūtniekiem, zvejnieki paši apmetās saimniecības ēkās vai jumta stāvā.1834. gadā Bulduru muižas nomnieks Dīvelis Dubultos uzcēla pirmo viesnīcu ar deju zāli 300 cilvēkiem, ēdamzāli un konditoreju. Šeit tika rīkoti koncerti, sarīkojumi un masku balles. Bet par pagrieziena punktu Dubultu vēsturē kļuva 1848. gads, kad te tika atklāta Dubultu kūrmāja, kuru varēja apskaust ikviena Eiropas kūrortpilsēta.19. gadsimta 40. gados sāka attīstīties tvaikoņu satiksme starp Rīgu un Jūrmalu, un atpūtnieku skaits Dubultos strauji pieauga. 1857. gada vasarā Dubultos uzturējās jau pāri par 4000 peldu viesu. Lai nodrošinātu kārtību un komfortablus apstākļus ikvienam viesim, pāriet pār kāpu bija atļauts tikai noteiktos laikos. Pārējais laiks bija atvēlēts pārmaiņus kungu un dāmu peldēm. Gar jūras krastu bija izvietotas koka un niedru būdas, kur pārģērbties.1872. gadā Dubulti bija elegantākā un visapmeklētākā peldu vieta Vidzemes–Kurzemes jūrmalā, un šajā laikā te atpūtās daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki.

Atvērt maršrutu PDF formātā4.36 MB
Atvērt maršrutu Google maps

1. Dubultu dzelzceļa stacija, Mākslas stacija “Dubulti”
1877. gadā, reizē ar dzelzceļa līnijas Rīga–Tukums atklāšanu, tika atvērta stacija “Dubbeln” (1919. gadā pārdēvēta par Dubultiem) vasarnieku un Dubultu kūrmājas viesu apkalpošanai. Pasažieriem pietrūka vietu, tāpēc vilcieniem kabināja klāt desmit un pat vairāk vagonu, tā ka peroni izrādījās par īsu. Vilcieniem pievienoja arī preču vagonus, kuros krāva grozus, vasarnieku mēbeles, dzīvniekus.Divstāvu ēka bija lielākā koka stacija visā Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijā. Stacijā bija uzgaidāmās telpas, telegrāfs, kase un telpas vasaras restorānam, kā arī dzīvojamās telpas stacijas darbiniekiem, bagāžas noliktava un preses kiosks.1977. gadā vecās koka ēkas vietā tika uzcelta jauna – Ļeņingradas Dzelzceļu institūtā projektētā stacijas ēka, kuru var redzēt arī mūsdienās. Ēkas arhitekts ir Igors Javeins (1903–1980), pēc kura projektiem ir uzbūvētas vairāk nekā 100 dzelzceļa stacijas. Ēkas forma atgādina jūras vilni. Padomju laikā tās otrajā stāvā bija restorāns. 2015. gadā stacijas telpās līdzas biļešu kasēm un uzgaidāmajai telpai tika izveidota laikmetīgās mākslas izstāžu zāle – Mākslas stacija “Dubulti”. Tiem, kas uzkavējas stacijā, gaidot vilcienu, ir iespēja lieliski pavadīt laiku, kas ir unikāls risinājums Eiropas mērogā. Izstāžu zāle ir atvērta katru dienu, ieeja – bez maksas.

2. Skats uz Lielupi no dzelzceļa stacijas
Šajā vietā Lielupe met krasu loku ziemeļu virzienā, pietuvojoties Rīgas jūras līča pludmalei tikai apmēram 300 metru attālumā. Līdz pat 20. gadsimta sākumam Lielupe ik gadu nogrāva krasta līniju tā, ka radās bažas, vai upe neizlauzīs sev gultni uz jūru tieši Dubultos. Arī dzelzceļa atklāšanas dienā upes ūdeņi applūdināja sliedes. 1901. gadā upi “nomierināja”, ierīkojot viļņlaužus gar krasta līniju no Dubultiem līdz Majoriem. Padomju laikā dambju skaitu palielināja, un tos ļoti iecienījuši makšķernieki.

3. Dubultu laukums
1848. gadā šeit tika uzbūvēta Dubultu kūrmāja ar koncertzāli, restorānu, biljarda zāli. Pēc tam, kad 1877. gadā ēka nodega, šeit uzcēla jaunu kūrmāju ar papildu ēkām un paplašinātu koncertdārzu. Monumentālo, pilij līdzīgo apjomu projektējis Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko. Dubultu kūrmāja tolaik bija Baltijā lielākā un lepnākā kūrzāle. Blakus bija uzbūvēts brīvdabas koncertdārzs, ko akustikas nodrošināšanai apjoza četras papildu ēkas – “Bellevue”, “Ellysium”, “Hermitage, “La Trappe”. 35 gadus kūrmāja bija smalkās vietējās un peldviesu sabiedriskās dzīves centrs. Peldsezonas laikā orķestris divreiz dienā sniedza koncertus. Vasaras koncertiem bija liela piekrišana. Lai konkurētu ar Horna dārzu Majoros, Dubultu kūrmājas koncertdārzs piesolīja ieejas brīvbiļetes tiem viesiem, kas darbdienu vakaros pirka vilciena biļeti no Rīgas uz Dubultiem un atpakaļ. 1895. gadā uzbūvēja jaunu mūzikas paviljonu ar stikla sienu, kurā muzicēja slaveni orķestri, tomēr mūzikas dzīves centrs pamazām pārvietojās uz Majoriem un Dzintariem, kur koncertus sāka piedāvāt jaunā Edinburgas kūrmāja. Publikas pievilināšanai Dubultu kūrmājā rīkoja lieliskus dārza svētkus ar tūkstošiem lampiņu, teātra un operetes izrādes, zviedru brokastis, salūti, gaismu priekšnesumi, balles un bezmaksas koncerti parkā. 20. gadsimta 30. gados pārbūvētajā kurmājā bija iekārtota Rīgas Jūrmalas pilsētas ģimnāzija, vēlāk vidusskola. 70. gados vēsturisko ēku nojauca, un 1977. gada 22. aprīlī Dubultu laukumā tika uzstādīts piemineklis V. I. Ļeņinam (autors – J.Mauriņš, arhitekts – K.Alksnis), kas bija lielākais Baltijā un trešais lielākais PSRS – tā augstums bija 4,5 m. Padomju gados šeit notika valsts svētku pasākumi, gājieni. 90. gados piemineklis tika nojaukts.

4. Zigfrīda Meierovica prospekts
Vēsturiskie prospekta nosaukumi: Marienbādes iela, Gončarova iela, Zigfrīda Meierovica prospekts, Ļeņina prospekts. Iela nosaukta par godu izcilajam Latvijas politiķim Zigfrīdam Annai Meierovicam (1887–1925), kurš vairākus gadus dzīvoja vasarnīcā šajā ielā kopā ar savu otro sievu Kristīni Bahmani. Līdz mūsdienām ēka nav saglabājusies. Zigfrīds Anna Meierovics bija pirmais Latvijas ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents, viņš nodrošināja Latvijas Republikas starptautisku de facto un de iure atzīšanu. Sieva, Kristīne Bahmane, iegājusi Latvijas vēsturē kā pirmā sieviete, kas ieguva tiesības piedalīties Rīgas biržā un radīja Latvijā pirmo privāto lidmašīnu būves kompāniju. Zigfrīds Anna Meierovics traģiski gāja bojā autoavārijā 1925. gada 22. augustā 38 gadu vecumā, apbedīts Rīgas Meža kapos, kur viņam uzstādīts piemineklis.

5. Zigfrīda Meierovica prospekts 1, lit. 1
Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēka būvēta 20. gadsimta 30. gados romantisma stilā ar “Šveices mājas” jeb “Alpu vasarnīcas” stila elementiem. To uzcēla fabrikas “Latvijas raugs” īpašnieks Žanis Celms (1885–1977). Žanis Celms bija uzņēmējs, rūpnīcas “Latvijas raugs” un vairāku īres namu Rīgā īpašnieks. Bijis cilvēks ar plašu sirdi un ņēmis apgādībā vairākus audžubērnus. 1944. gadā Žanis Celms kopā ar ģimeni aizbrauca uz Vāciju, cerot, ka drīz atgriezīsies, taču viņa sapnis nepiepildījās. 1977. gadā viņš ar testamentu novēlēja šo namu savai audžumeitai, kuras īpašumā tas šobrīd atrodas.

6. Zigfrīda Meierovica prospekts 5
Ēka celta 1936.gadā, funkcionālisma arhitektūras stilā. Šī ir ārstu Ozoliņu māja, kuru uzcēla ārsts-dermatologs Alfrēds Ozoliņš.  Tagad šeit dzīvo viena no viņa četriem dēliem, politiķa un ārsta Leopolda Ozoliņa ģimene. Leopolds Ozoliņš (1937 – 2021) bija vairāku LR Saeimu un Jūrmalas pilsētas domes deputāts, ārsts. Lielāko dzīves daļu strādāja Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā, veica sarežģītas un inovatīvas operācijas, bija medicīnas aviācijas apdegumu ķirurgs, izgudrojis vairākus ārstniecības līdzekļus.

7. Gončarova iela
Ielas vēsturiskais nosaukums – Admirāļu iela. Vēlāk iela nosaukta par godu krievu rakstniekam Ivanam Gončarovam (1812–1891), kurš bija iemīlējis Dubultus un atpūtās šeit vairākas vasaras. No 67 gadu vecuma Gončarovs brauca uz Dubultiem katru gadu, īrējot vasarnīcu Rūdolfa Blaumaņa ielā (toreiz – Kungu iela). Viņš dzīvoja kopā ar trim sava mirušā kalpotāja, kurzemnieka Kārļa Treiguta, bērniem, mācīja viņus lasīt un rakstīt. Dubultos slavenais rakstnieks Ivans Gončarovs, romāna “Oblomovs” autors, pavadīja deviņas sezonas un bija kūrorta zvaigzne – viņš tika aicināts uz katru saviesīgu pasākumu un koncertu. Lai gan ne vienu vien reizi viņš sūdzējās par mitriem laikapstākļiem, neērtām vasarnīcām, garlaicību, gaiļu un muzikantu radīto troksni un atsevišķiem peldēšanās laikiem vīriešiem un sievietēm, uz Jūrmalu Gončarovs brauca vairākus gadus pēc kārtas. 

8. Gončarova iela 8/10
Ēka celta 1936. gadā pēc Eižena Laubes projekta kā ķīmiķa un politiķa Miķeļa Bruža ģimenes māja. Šī klasicisma stila ēka ir arhitektūras piemineklis. Miķelis Bružis (arī Bruža; 1868–1941) bija Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vadītājs, darbojās vairākās citās biedrībās. 1918. gada novembrī piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanā kā Tautas padomes loceklis. Vēlāk bija Latvijas Hipotēku bankas direktors. 1941. gadā tika deportēts uz Krieviju, kur  miris labošanas darbu nometnē. Ēka vēlāk tika iekļauta blakus esošajā Rakstnieku nama kompleksā. Pēc mantojuma atdošanas pēctečiem 90. gados mājas īpašnieki ir nomainījušies.

9. Zigfrīda Meierovica prospekts 9, bijušais Rakstnieku nams
PSRS Literatūras fonda Rakstnieku jaunrades un atpūtas nams tika dibināts 1946.gadā, daudzstāvu korpuss uzcelts 1964. gadā.  Padomju laikā Jūrmalu bija iemīlējuši dzejnieki, rakstnieki, mūziķi. Vasarā Dubultu rajons kļuva par padomju laika radošās inteliģences galvaspilsētu. 20. gadsimta 50.–80. gados šeit atpūtas un strādāja ne tikai pašmāju radošā inteliģence, bet arī daudzi pazīstami krievu literāti: Konstantīns Paustovskis, Venjamins Kaverins, Valentīns Katajevs, Aleksejs Arbuzovs, Andrejs Vozņesenskis, Roberts Roždestvenskis, Bulats Okudžava, Nikolajs Zadornovs, Anatolijs Pristavkins. Šeit, Rakstnieku jaunrades un atpūtas namā, mīklainos apstākļos gāja bojā jaunais un talantīgais dzejnieks Klāvs Elsbergs...Rakstnieku nama kompleksā ietilpa vairākas vasarnīcas un viena daudzstāvu ēka ar ārstniecisko procedūru kabinetiem un ēdnīcu pirmajā stāvā. Šobrīd rakstniekiem pieejama neliela koka ēka Aspazijas ielā 4, pārējās ēkas ir privātīpašums, teritorijā iekārtoti dzīvokļu nami.

10. Skulptūra “Aspazija kāpās”
Skulptūra “Aspazija kāpās”, kas veltīta izcilajai latviešu dzejniecei un dramaturģei Aspazijai, atrodas vietā ar skatu uz jūru, netālu no mājas, kurā dzejniece aizvadīja mūža pēdējos desmit gadus. Aspazijas skulptūru veidojusi jūrmalniece tēlniece Olga Šilova, bronzas skulptūrā atainojot Aspazijas spilgto personību un izcilo talantu, jaunību un cēlo skaistumu. Pie Aspazijas kājām ir kaķis, tā atgādinot par dzejnieces īpašo mīlestību pret šiem mājdzīvniekiem, kuru Aspazijai bija desmit.

11. Aspazijas iela (iepriekš – Akas iela)
Jūrmalas šaurākā iela. Tās vēsturiskais nosaukums ir Akas iela, jo ielas galā kāpās pie jūras agrāk bijusi pilsētas aka. Padomju laikā pie kāpām no jūras puses atradās skulptūra “Zvejnieks”, kura vētras laikā tika sagrauta un daļēji aprakta smiltīs.

12. Aspazijas iela 4, viesu māja “Rakstnieku nams”
Rakstnieku māja Dubultos ir vecākā rakstnieku rezidence Latvijā. Tā atrodas bijušā Dubultu Jaunrades nama koka korpusa vietā, kur kādreiz mēdza rakstīt un atpūsties rakstnieki no visas PSRS, blakus celiņam, pa kuru izcilā latviešu dzejniece Aspazija ik dienu gājusi pastaigās gar jūras krastu. Viesu māja pieder Latvijas Rakstnieku savienībai. Šeit rakstnieki vienu mēnesi var uzturēties par Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursa kārtībā piešķirtajiem līdzekļiem. Prioritāte ir Latvijas Rakstnieku savienības biedru pieteikumiem. Pēc projekta beigšanas tā īstenotājam jāiesniedz atskaite par paveiktajiem darbiem. Namā iespējams dzīvot arī par maksu, sedzot to privāti. Rakstnieku un citu radošo savienību biedriem tiek piešķirtas lielas atlaides.

13. Zigfrīda Meierovica prospekts 31, Latvijas Valsts prezidenta Jūrmalas rezidence
Ēka celta 1971. gadā kā PSRS Ministru Padomes rezidence. Ēku projektējis arhitekts Valērijs Kadirkovs (1939–1989), kurš bija arī Rīgas Kongresu nama, viesnīcas “Rīdzene”, sanatorijas “Jaunķemeri”, viesnīcas “Latvija”, Gaiļezera slimnīcu kompleksa, Radio un televīzijas centra Zaķusalā, autors.Tautā šo namu sauca par Kosigina vasarnīcu, jo padomju laikos šeit bieži ciemojās PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins.1993. gadā ēka kļuva par Latvijas Valsts prezidenta Jūrmalas rezidenci.

14. Zigfrīda Meierovica prospekts 35, lit. 1
Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Koka ēka celta 1914. gadā kā trīsstāvu pansija ar balkoniem. 2004.–2006. gadā nekustamā īpašuma jaunais īpašnieks AS “Latvijas balzams” namu rekonstruēja, demontējot veco ēku, ieliekot jaunus pamatus un uzbūvējot jaunu karkasu. Tika atjaunotas starpstāvu dzegas, konsoļu detaļas, siluetgriezuma dēlīši balkonu margās, logu vērtnes un slēģi, saglabātas vitrāžas. Teritorijai pievienots gruntsgabals Zigfrīda Meierovica 33 ar vēsturisko māju, kas kādreiz piederēja Kārļa Kristapa Stricka ģimenei. Kārlis Kristaps Strickis (Christian Carl Christoph Stritzky, 1842-1920) bija vācbaltiešu uzņēmējs, alus un portera darītavas un iesala rūpnīcas īpašnieks. Viņam piederošā alusdarītava Bier- u. Porter-Brauerei C. Stritzky 1913. gadā pēc produkcijas apjoma ieņēma piekto vietu Krievijas impērijā. Savā sudraba kāzu dienā K. K. fon Strickis uzdāvināja Dubultu luterāņu baznīcai altārgleznu, Lutera portretu un 48 koka solus ar trejlapu ornamentu.

15. Pūpolu iela 3
Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Neogotikas stila ēka celta 20. gadsimta sākumā.

16. Zigfrīda Meierovica prospekts 43, bijušās sanatorijas “Marienbāde” ieejas vārti
20. gadsimta sākuma vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Ārstniecības iestādes ēka uzbūvēta 1870. gadā, un tā bija pirmā dziednīca Rīgas jūrmalā. 19. gadsimta beigās Rīgas jūrmalas kūrorta izveidē svarīga loma bija dziednīcas “Marienbāde” dibinātājam - dakterim Johanam Kristiānam Nordštrēmam (1817–1885), kurš ārstniecībā sāka izmantot klimatoterapijas elementus – pastaigas pa pludmali, fizisku darbu svaigā gaisā, peldes vannās ar jūras ūdeni. Slimniekus viņš ārstēja ar fizisko terapiju un norūdīšanos – pacienti zāģēja un cirta malku, ilgi staigāja pa pludmali, peldējās jūrā. Vājākiem pacientiem tika izrakstītas siltas jūras ūdens vannas, kurām ūdeni viņi nesa paši. Pēc J. K. Nordštrēma nāves sanatorija nonāca ārsta Georga Kitela (1857–1907) īpašumā, bet 1908. gadā to nopirka dakteris Teodors Oskars fon Betichers (1869–1932). Pirmā dziednīcas ēka nodega, un 1905. gadā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta tika uzcelta jauna, mūra ēka. Dakteris Betichers peldiestādi modernizēja, ierīkoja elektrisko apgaismojumu un iegādājās jaunu medicīnisko aparatūru. 1926. gadā pēc arhitekta Heinriha Pīranga projekta tika piebūvēta galerija ar torni. 1960. gadā šeit bija sanatorijas “Rīgas Jūrmala” filiāle, vēlāk Baltijas flotes sanatorija “Majori”. Tajā laikā sanatorijai uzbūvēja jaunus korpusus, klubu-ēdnīcu, modernizēja baseinu. No pirmskara kompleksa bija saglabājusies tikai 1926. gadā uzceltā ēkas piebūve, galerija ar stūra torni un 20. gadsimta sākuma ieejas vārti. Šobrīd bijušās sanatorijas komplekss ir privātīpašums.

17. Zigfrīda Meierovica prospekts 38
Ēka celta 1925. gadā pēc arhitekta Gvido Berči projekta. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Stikloto verandu un šobrīd aizstikloto augšstāva lodžiju vainago dekoratīvi izcelts frontons. Starp lodžijas pilastriem ir pusaploces kokgriezuma ailas. Ēkas arhitektūrā jūtama historisma stila ietekme. Izteiksmību ēkai piešķir no mezonīniem atvasinātais rizalīts.

18. Zigfrīda Meierovica prospekts 20, Aspazijas māja
Divstāvu koka ēka celta 1903. gadā un ir valsts nozīmes vēstures un arhitektūras piemineklis. Ēkas fasāde bagātīgi apdarināta ar aplikatīviem kokgriezumiem. Ar šo ēku savienota blakus ēka Zigfrīda Meierovica prospektā 18, kas celta 19. gadsimta 50. gados, un tajā aplūkojama atsevišķi piebūvēta virtuve ar rekonstruētu interjeru. Dzejniece Aspazija (īstajā vārdā Elza Rozenberga) 1933. gadā pārdeva savu māju Baznīcas ielā 30 Rīgā un nopirka māju Jūrmalā. Dubultnieki par to bija ļoti lepni, un radās pat doma pārdēvēt galveno ielu par Aspazijas ielu. Šajā namā dzejniece pavadīja savas dzīves pēdējos desmit gadus – no 1933. līdz 1943. gadam, piedzīvojot politisko varu maiņas un Otrā pasaules kara notikumus. 2009. gadā blakus Aspazijas mājai tika svinīgi atklāts pirmais piemineklis Aspazijai - Tri­ju Zvaigžņu ordeņa kavalierei, Tēvzemes balvas laureātei, izcilajai 20. gadsimta dzejniecei un jūrmalniecei. Pieminekļa autore ir tēlniece Arta Dumpe, kura dzejnieci atainojusi nevis slavas spožumā, bet gan satinušos smagnējās drānās, pārdomās par dzīvi un kopā ar savu mīļo runci. 2012.–2014. gadā Aspazijas māja tika restaurēta. Ieeja muzejā bez maksas, par papildus samaksu pieejams audio gids piecās valodās, kā arī ekskursijas grupām. Atvērts: otrd.–sestd. plkst. 10.00–17.00 (vasaras sezonā plkst. 10.00–18.00).