Jomas ielas nosaukums atgādina, ka vēl ne tik sen visa tagadējās Jūrmalas teritorija veidojās kā paralēli jūrai ejošu jomu – vēja ietekmē radušos ieplaku – virkne. Apbūvējot zemesgabalus, starp jomām esošie uzkalniņi pakāpeniski tika nolīdzināti. Ielas veidošana un apbūve sākās 19. gadsimta vidū, laikā, kad Rīgas Jūrmala – pareizāk, peldvietas, kas vēlāk pārtapa pilsētā, – tikai sāka attīstīties. Iela, kas iegūla starp divām sākotnējām kāpām un savienoja Majorus ar Avotiem jeb Edinburgu, vēlākajiem Dzintariem, jau no paša sākuma kļuva par galveno satiksmes un sabiedriskās dzīves asi. Tās abās pusēs izvietojās veikali, aptieka, Horna viesnīca ar koncertdārzu, pansijas, viesnīcas un pareizticīgo baznīca, bet Jomas un Tirgoņu ielas stūrī atradās pirmais Majoru tirgus, kur vasarnieki un vietējie iedzīvotāji varēja iegādāties ikdienai nepieciešamos produktus.

Latvijas brīvvalsts laikā Jomas iela jau bija pilnībā nostiprinājusi savu centrālās ielas, galvenās satikšanās vietas un kūrorta promenādes statusu. Te pastaigājās un izklaidējās, iepirkās, malkoja kafiju un baudīja saldējumu. Savu nozīmi Jomas iela saglabāja arī padomju laikā. Jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā transporta kustība pa Jomas ielu tika ierobežota, jo gājējiem traucēja automašīnu un motociklu radītais troksnis un izplūdes gāzes. Tomēr mērķtiecīgs ielas labiekārtošanas projekts tika pasūtīts tikai 1975. gadā, lai gājējiem nodrošinātu ērtāku un patīkamāku vidi. Par gājēju ielu Jomas iela tika pārveidota 1987. gadā – tika novietotas dekoratīvas ziedu kastes, likvidēts dalījums brauktuvē un ietvē, bet ielas segums noklāts ar betona plāksnēm. Ielu izgaismoja daudzkupolu apgaismes stabi jeb “pieneņpūkas”, un tās malās tika izvietoti soliņi. Vēl viena Jomas ielas rekonstrukcija tika īstenota 2003. gadā, kad segumu nomainīja pret dekoratīvo bruģakmeni. Savukārt 2024. gadā Jomas ielā tika izveidota jauna apgaismojuma sistēma.

Atvērt maršrutu Google maps

1. Majoru dzelzceļa stacija

Majoru dzelzceļa stacija, kuras sākotnējais nosaukums bija Majorenhofa, tika atklāta reizē ar dzelzceļa līniju Rīga–Tukums 1877. gadā. Vēsturiskajā stacijas ēkā zem nojumes atradās smalks restorāns ar lieliem telpaugiem un balti klātiem galdiem.
Vēsturiskā Majoru stacija bija daudz vairāk nekā tikai vilciena pietura. Tā apvienoja pasažieru apkalpošanas telpas, sakaru mezglu, vadības sistēmu un tehniskās telpas. Nojume pasargāja braucējus no nelabvēlīgiem laikapstākļiem, vasarā darbojās āra kases un uzgaidāmā telpa, bet ziemā vilcienu varēja gaidīt siltās telpās, kas bija pieejamas gan no perona, gan no pilsētas puses. Blakus atradās bufete, stacijā varēja iegādāties laikrakstus, bet bagāžas apstrādei kalpoja gan bagāžas kases, gan nelielas atsevišķas noliktavas.
Koka stacijas arhitektūra sasaucās ar Rīgas Jūrmalas vasarnīcu būvniecības tradīcijām un piešķīra pilsētai īpašu noskaņu. Tajā bija jūtama gan tā laika dzelzceļu būvniecības tradīcija, gan izcila namdaru prasme un pamatīga materiālu izmantošana. Tieši tādēļ Majoru stacija tika uzskatīta par nozīmīgu kultūrvēsturisku laikmeta liecinieci un pēckara gados bija iekļauta vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.

Tomēr 20. gadsimta 90. gados tika pieņemts lēmums vēsturisko stacijas ēku nojaukt. Vairākos arhitektūras konkursos tika meklēti jaunās stacijas iespējamie risinājumi – ar gājēju tuneļiem, gaisa tiltiem, pazemes izejām uz Lielupes krastu un pat radikāliem pārkārtojumiem apkārtējo ielu tīklā.
Pašreizējā stacijas ēka tika uzbūvēta 1992. gadā. Jaunās stacijas projekts un vēsturiskās ēkas nojaukšana, pirms tam noņemot tai arhitektūras pieminekļa statusu, izraisīja plašu rezonansi un viedokļu sadursmes gan iedzīvotāju, gan speciālistu vidū. Majoru stacija, atrodoties pilsētas centrā, vienmēr bijusi viena no Jūrmalas vizītkartēm.
Jaunās stacijas projektu izstrādāja Baltijas dzelzceļa Rīgas projektēšanas un pētniecības institūta speciālisti. Tā ir vienstāva būve, kuras dominējošais kompozīcijas elements ir stiklota virsgaisma, kas izvirzās ārtelpā un iezīmē galveno ieeju. Šis motīvs turpinās vestibilā un noslēdzas pie izejas uz peronu.
Ēkas apdarē izmantoti tradicionāli materiāli – dzeltenais ķieģelis, brūnganas flīzes, anodēts alumīnijs un koks. Uzgaidāmā telpa paver skatu uz Lielupes pļavām, un projektā īpaši domāts par Baltijas laikapstākļiem: lai telpās neveidotos caurvējš, ieeja izvietota ēkas sānā, nevis tieši pretī citām durvīm.
Sākotnējā iecere paredzēja arī gājēju tuneļa izbūvi zem centrālā autoceļa, taču lielo izmaksu dēļ šī daļa netika īstenota. No vecās Majoru dzelzceļa stacijas kā piemiņa saglabājies pulkstenis – tas rūpīgi restaurēts un glabājas Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā.

2. Jomas iela 26

Vietā, kur šobrīd atrodas neliela autostāvvieta pie ēkas Jomas ielā 28, 1908. gadā tika uzbūvēts Majoru brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības depo. Pēc 2. Pasaules kara depo nedarbojās, ap 1950.gadu ēku nojauca.

3. Jomas iela 28

Latvijas brīvvalsts laikā šajā namā darbojās Jāņa Hauzera vīnu tirgotava, savukārt padomju periodā – “Latvenergo” Jūrmalas filiāle. 20. gadsimta 60. gados te atradās arī Majoru rajona Dzimtsarakstu nodaļa un Namu pārvalde.

4. Jomas iela 30

Dzīvojamā ēka būvēta 20. gadsimta sākumā. To uzcēla Jānis Cauka (1877–1933) ar sievu Annu (1878–1966). Sākot būvniecību, īpašnieki īpašu uzmanību pievērsa stingru pamatu izbūvei, izmantojot lielus laukakmeņus, lai nams spētu izturēt gan biežos plūdus, gan vētras, kas postīja Lielupes krastu. Atšķirībā no Jūrmalai tradicionālajām koka ēkām šis nams ar biezajām sienām būvēts no ķieģeļiem. Pēc būves pabeigšanas īpašnieki iegādājās blakus esošo zemesgabalu un nolēma namam piebūvēt otru daļu. Šo būvniecības procesu vadīja būvuzņēmējs Kārlis Mellenbergs – Dzintaru koncertzāles arhitekta Viktora Mellenberga tēvs. Pats Viktors Mellenbergs, tā laika Jūrmalas pilsētas galvenais arhitekts, no 1933. līdz 1938. gadam īrēja dzīvokli šī nama trešajā stāvā.
Pēc Jāņa Caukas nāves māju mantoja viņa sievas Annas meita no pirmās laulības – Marija. Viņa 1923. gadā apprecējās ar bijušā Jūrmalas galvas Pētera Beltes dēlu Arnoldu Belti (1894–1940). Otrā pasaules kara beigās, 1944. gada rudenī, Marija Belte ar meitu steigā atstāja māju Jūrmalā, līdzi nepaņemot gandrīz neko no iedzīves – dzērienu veikals pirmajā stāvā, kantori otrajā stāvā un pārējās telpas palika tukšas. Baidoties no iespējamām represijām un izsūtīšanas, ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pirms aizbraukšanas Marija Belte, kā vēsta dzimtas stāsti, zemē esot ierakusi sudrablietas, cerot pēc kara atgriezties. Tas viņai neizdevās. Marija Belte nomira 1999. gadā savās mājās Kanādā, sasniedzot 99 gadu vecumu. Jānis Cauka, Anna Cauka un Arnolds Belte apglabāti Vecdubultu kapos.
Padomju laikā māju nacionalizēja. Pirmajā stāvā ierīkoja saimniecības veikalu, otrajā – krājkasi, bet trešajā stāvā atradās dažādas Jūrmalas iestādes. Marija Belte savu īpašumu atguva 1994. gadā. Pēc viņas nāves māju mantoja mazbērni, kuri 2015. gadā to pārdeva. Šobrīd nama pirmajā un otrajā stāvā darbojas dažādas iestādes, bet trešajā stāvā atrodas dzīvokļi.

5. Skvērs ar Lāčplēsi

Skvērs pretī Majoru stacijai iezīmē senāko Jomas ielas sākumu. Plašā, neapbūvētā laukuma teritorija izveidojās pēc 1913. gada ugunsgrēka. Līdz tam šeit atradās pirmā aptieka, ko 1877. gadā bija atvēris Dubultu aptiekārs Kilpe, kā arī citas ēkas. Vēlāk atklātais laukums radīja labu skata perspektīvu 1925. gadā uzceltajai viesnīcai “Jūrmala” (vēlākais nosaukums – “Majori”).
1953. gadā skvērā tika novietota tēlnieku Leonīda Kristovska un Vladimira Rapiķa veidotā skulptūra “Lāčplēsis” jeb “Lāčauša cīņa ar pūķi”. Tā darināta no akmens un betona masas, papildināta ar metāla zobenu un vairogu. Sākotnēji tā bija skulptūra-strūklaka ar baseinu un dekoratīvām vardēm, bet no pūķa atvērtās mutes tecēja ūdens.
Skulptūras vēsture ir neparasta. Ap 1950. gadu pēc Gruzijas pasūtījuma Latvijā tika darināta skulptūra par godu Svētajam Georgam, kas Gruzijā ir nozīmīgs nacionālais varonis un attēlots arī valsts ģerbonī. Kad skulptūra bija pabeigta, Gruzija no pasūtījuma atteicās, un darbam tika meklēts jauns pielietojums. Lai tas neietu zudībā, autori tēlu pārveidoja, pievienojot tam raksturīgu galvassegu un ieliekot rokās zobenu, nedaudz mainot arī plaukstas stāvokli. Tā Svētais Georgs pārtapa par latviešu nacionālo varoni Lāčplēsi.
Pārvērtības gan nav pilnīgi nemanāmas. Andreja Pumpura eposā Lāčplēsis cīnās ar trejgalvaino jodu, bet šajā skulptūrā – ar viengalvainu pūķi. Arī tēla stāja un zobena turēšanas veids šķiet neparasts, jo sākotnēji skulptūras varonim rokās bijis šķēps. Atmodas laikā, 1989. gadā, skulptūra piedzīvoja simbolisku atgriešanos publiskajā dzīvē – pie tās 11. novembrī tika atzīmēta Lāčplēša diena. Skulptūra restaurēta 2003. gada vasarā, kad rekonstruēts arī skvērs.
2020. gadā šeit tika uzstādīts vides objekts “Jūrmalas baltā kaija” – uz parka soliņa novietotas četras bronzā lietas kaiju skulptūras. Objekta autors ir tēlnieks Kristaps Gulbis. Līdzās skvēram apskatāma arī tēlnieces Intas Bergas sadarbībā ar arhitektu Andri Kronbergu veidotā strūklaka “Apvārsnis”, kas 2009. gadā saņēma Gada balvu dizainā kategorijā “Dizaina objekti pilsētvidē”.

6. Jomas iela 27

Šajā vietā atradās izcila 20. gadsimta sākuma neogotikas stilistikā veidota ēka – aptiekāra un sabiedriskā darbinieka Ernsta Zēberga nams. Iespējams, tieši šajā ēkā 1904. gada jūlijā notika Baltijas mākslinieku gleznu izstāde, kurā piedalījās astoņi mākslinieki ar 80 darbiem. Lielāko daļu ekspozīcijas veidoja Vilhelma Purvīša un Jaņa Rozentāla gleznas. Periodikā minēts, ka Ernsts Zēbergs bija viens no galvenajiem izstādes organizētājiem un atvēlēja tai telpas savā vasarnīcā. Ēkā darbojās arī E. Zēberga un G. Jansona aptieka. Nams nodega 1913. gadā kopā ar pretējā ielas pusē esošo apbūvi.

7. Jomas iela 29, bijusī viesnīca “Majori”

Bijusī viesnīca “Majori” ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Līdz 20. gadsimta 70. gadiem tās nosaukums bija viesnīca “Jūrmala”. Ēka uzcelta 1925.gadā pēc arhitekta Artūra Mēdlingera projekta kā respektabla kūrorta viesnīca ar vairāk nekā 60 istabām, četrām zālēm, terasēm, labiekārtotu dārzu un parku ar strūklakām. Tā ir historisma būve ar neoklasicisma un neobaroka motīviem; divstāvu mūra apjoms ar mansardu, torņiem, stūra paviljonu, saimniecības ēku un akmens mūra sētu veido pilsētbūvnieciski nozīmīgu ansambli. Īpašu šarmu ēkai piešķīra tornītis ar skatu laukumu. Savulaik viesnīca prospektos sevi reklamēja kā modernu kūrorta apmešanās vietu ar saulainām istabām, pirmklasīgu virtuvi, brokastu bufeti, konditoreju, dārzu, terasēm un mūzikas orķestriem. Apakšējās telpās ik dienu notika “Five o’clock tea dance” – no angļu tradīcijas pārņemta pēcpusdienas tējas un deju norise. Viesnīca ātri kļuva par nozīmīgu kūrorta sabiedriskās dzīves vietu, kur notika salondejas, kluba vakari un citi sarīkojumi. Ekonomiskās krīzes laikā viesnīca nonāca ūtrupē, un ēka vairākus gadus stāvēja tukša. Vēlāk to iegādājās Rīgas Hipotēku banka. Kad 1974. gadā tika atklāta jaunā deviņstāvu viesnīca “Jūrmala”, vēsturiskajai viesnīcai nosaukumu mainīja uz “Majori”. Atmodas laikā ēka ieguva simbolisku nozīmi – virs viesnīcas “Majori” 1989. gada 8. janvārī tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, pulcējot vairākus simtus cilvēku.

Tas bija jau otrais Dziesmotās revolūcijas laikā Jūrmalā paceltais sarkanbaltsarkanais karogs –-  pirmais tika pacelts 1988. gada 25. decembrī Ķemeru viesnīcas mastā. No 1997. līdz 1999. gadam ēkā notika plaša rekonstrukcija, kuras laikā izbūvēja pasažieru liftu, pārbūvēja restorāna virtuvi un vestibilu, taču zuda akmens sēta pret Jomas ielu. Šobrīd viesnīca jau vairāk nekā 15 gadus nedarbojas, un ēka ir privātīpašums.
Arhitekts Artūrs Mēdlingers bija vācbaltu izcelsmes arhitekts. Pēc studijām Rīgas Politehniskajā institūtā viņš strādāja Konstantīna Pēkšēna birojā, vēlāk uzsāka patstāvīgu praksi. Jūrmalā pēc viņa projekta uzbūvēta arī Ķemeru dzelzceļa stacija.

8. Jomas iela 33

Šajā vietā atradās 20. gadsimta sākumā celta vasarnīca, kurā bija ierīkots veikals. Tā nodega 1914. gada ziemā, un nodegušās vasarnīcas vietā vēlāk uzcēla vienstāva tirgotavu. Dažādos laikos ēka kalpojusi atšķirīgām funkcijām – 20. gadsimta 30. gados te atradās alus fabrikas “Iļģuciems” noliktavas, 50. gados – pārtikas veikals, bet no 1968. gada – alus bārs “Sencis”. Izkārtnes vietā pie tā karājās alus muciņa, bet interjers bija ieturēts tautiskā stilā. Savukārt 80. gados ēkas pagalmā, ar iebraukšanu no Omnibusa ielas puses, darbojās benzīntanks.

Pēc rekonstrukcijas 1993. gadā ēkā tika iekārtots restorāns “Orients Sultāns”, kura saimnieks un šefpavārs bija viens no zināmākajiem Jūrmalas pavāriem Aleksandrs Useinovs. Restorāns ātri kļuva populārs un šajā ēkā darbojās līdz 2008. gadam. Aleksandrs Useinovs ir viens no pazīstamākajiem Jūrmalas pavāriem. Savu profesionālo ceļu viņš sāka 1968. gadā kā pavāra māceklis leģendārajā restorānā “Jūras pērle”, bet 1979. gadā kļuva par šefpavāru restorānā “Uzbekistāna” Jomas ielā 50, kur pilnveidoja Vidusāzijas ēdienu gatavošanas prasmes. Savu restorānu “Orients Sultāns” viņš atvēra 1993. gadā un pats tajā strādāja par pavāru. Kopš 2008. gada restorāns darbojas Dzintaru prospektā 2 ar nosaukumu “Orients Jūra”. Pašlaik ēkā atrodas Gruzijas virtuves restorāns “Kaheti”.

9. Jomas iela 35, Horna dārzs

Horna dārzs atrodas pirmajā apbūvētajā zemesgabalā Jomas ielā. Vēl 1870. gadā te pletās sīkām priedītēm apaugusi kāpu meža teritorija. Zemesgabala pirmais nomnieks bija Alberts Horns (1833–1893), kura vārds saglabājies līdz mūsdienām. Hornam piederēja arī Jūras paviljons Tirgoņu ielas galā, kur varēja baudīt atspirdzinošus dzērienus un vērot jūru saulrieta laikā.
19. gadsimta beigās Horns šeit uzbūvēja viesnīcu, restorānu, kinematogrāfu, koncertzāli un brīvdabas koncertdārzu, kas varēja uzņemt vairāk nekā 2000 klausītāju. Horna viesnīca kļuva par Majorenhofas vasarnieku sabiedriskās dzīves centru.
Horna koncertdārzs un viesnīca ar restorānu bija iecienīta atpūtas vieta, īpaši pazīstama ar augstvērtīgiem simfoniskajiem koncertiem. Te notika arī balles un dažādi sarīkojumi. Horna viesnīcas zālē 1896. gadā pirmo reizi Rīgas Jūrmalā notika kinoseansi, kurus rādīja dienās, kad nebija koncertu. Horna dārzā bija ierīkots tolaik vēl neierasti krāšņs elektriskais apgaismojums. Gadu vēlāk kinoseansus sāka rādīt arī Dubultu kūrmājā.

Horna viesnīcā bija 45 istabas, labs restorāns, konditoreja un vīna pagrabs. Tā laika prese rakstīja, ka Horna viesnīca ar verandu un skaistu dārzu, kur divreiz dienā notiek orķestra koncerti, ir moderna vieta, kur pulcējas vietējā vasarnieku sabiedrība. Pēdējos gados Horna koncertdārzs sekmīgi konkurējot ar Dubultu kūrmāju, bet koncerti, sarīkojumi un deju vakari esot labi apmeklēti.
Horna koncertdārzā 1905. gadā notika pirmais latviešu mūzikas koncerts Jura Jurjāna vadībā. Tajā tika atskaņota arī Kārļa Baumaņa sacerētā dziesma “Dievs, svētī Latviju”, kas vēlāk kļuva par Latvijas valsts himnu. Dārzs bijis tik pārpildīts ar klausītājiem, ka mūziķi uz skatuves tikuši, tikai kāpjot pāri sētai.
Postošs ugunsgrēks Horna dārzu skāra 1913. gada 28. augustā. Tas izcēlās Vakera namā Jomas un Tirgoņu ielas stūrī, un liesmās nodega visas Horna dārza ēkas.
Pēc ugunsgrēka postījumiem 20. gadsimta 20. un 30. gados šajā vietā tika ierīkoti pilsētas apstādījumi, uzcelta jauna brīvdabas estrāde un gar Jomas ielu iestādīta liepu aleja. Koncerti šeit notika līdz 1936. gadam.
Šobrīd dārzā notiek pasākumi un vasaras brīvdabas koncerti. Neliela lapenīte atrodas kādreizējās brīvdabas estrādes vietā. Uz viena soliņa var atrast bronzas kaijas.

10. Jomas iela 35, Jūrmalas Kultūras centrs

Ēka uzbūvēta 1964. gadā kā platekrāna kinoteātris ar 500 vietām pēc “Pilsētprojekta” tipveida projekta. No 1974. līdz 1977. gadam kinoteātris “Jūrmala” tika rekonstruēts. Ēkas otrajā stāvā izbūvēja civilās aviācijas aģentūras “Aeroflot” kases, savukārt pirmajā stāvā darbojās kafejnīca “Aero”. Kafejnīcas ēdienkartē bija vācu, franču un itāļu virtuves ēdieni – žuljens, pica “Pikalino”, Hamburgas bulciņas, kokteiļi un saldējums. Interjers bija savdabīgs: sudraboti sienas paneļi un izgaismotas vitrāžas, ko veidoja kombināta “Māksla” speciālisti, bet oficiantes bija tērptas kā stjuartes.

Šis interjers redzams arī slavenajā filmā “Mirāža”. Rīgas mākslas kombināts “Māksla” tika dibināts 1903. gadā. Tas apvienoja metāla, stikla un koka daiļamatniecības meistarus, tēlniekus un vitrāžistus. Padomju laikā kombināta meistari veidoja sabiedrisko ēku un restorānu interjerus, radīja suvenīru paraugus un izpildīja dažādus daiļamatniecības pasūtījumus. Mūsdienās ēkā darbojas Jūrmalas Kultūras centrs, kur iespējams apmeklēt koncertus, deju uzvedumus, mākslas izstādes un kinoseansus.

11. Jomas iela 36, veikals “Drogas”

Tirgotavas ēka celta 19. un 20. gadsimta mijā. Tai veidota simetriska galvenās fasādes kompozīcija ar neoklasicisma detaļām – kolonnām un dekoratīvām vāzēm. 20. gadsimta sākumā šeit atradās Skribanovica dāmu preču un rokdarbu veikals. Šī ir viena no ēkām, kas saglabājās pēc lielā Horna dārza ugunsgrēka 1913. gada augustā. Visos laikos tā izmantota kā tirgotava, bet kopš 2002. gada šeit atrodas veselības un skaistumkopšanas preču veikals “Drogas”. Šī 20. gadsimta sākumā celtā ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

12. Jomas iela 40

Ēka tika uzcelta kā saimniecības piederumu, krāsu, krāsošanas piederumu un tapešu tirgotava  pēc lielā Horna dārza ugunsgrēka 1913. gadā. Veikals piederēja tirgotāju dzimtai Remņeviem, kas Rīgā bija apmetusies 19. gadsimta vidū. Līdz Pirmajam pasaules karam Remņevi nodarbojās ar tirdzniecību, uzturēja dažādu preču veikalus un ienākumus ieguldīja nekustamajos īpašumos Rīgā un Jūrmalā.
Dzimtas pārstāvji aktīvi piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē. Nikolajs Remņevs tika ievēlēts par Dubultu Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīcas vecāko. Padomju laikā ēkā darbojās sporta preču veikals. Gadu gaitā veikala ēka ir restaurēta un rekonstruēta. Ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

13. Skulptūra “Krauklītis”

Par godu Raiņa un Aspazijas 125. jubilejai 1990. gadā pie Jomas ielas tika atklāts vides objekts “Krauklītis”. Tas godina izcilo dzejnieku uzstāšanos sarīkojumā “Raiņa un Aspazijas dzejas un dziesmu vakars”, kas Horna dārzā notika 1905. gada jūlijā. Piemineklis simboliski atsaucas arī uz viņu emigrāciju Šveicē un Raiņa 1917. gadā sarakstīto lugu “Krauklītis”, kuras tēls redzams pieminekļa augšējā daļā. Pieminekļa autori ir Zigrīda Fernava-Rapa un Juris Tiščenko-Rapa.

14. Jomas iela 42, restorāns “Majorenhoff”

Šajā adresē 20. gadsimta 30. gados atradās Kārļa Šameitkes restorāns. Tā laika bukletos tas sevi reklamēja kā “1. šķiras traktieri “Majoru restorāns”” ar ieeju no Tirgoņu ielas puses, mūziku no sešiem vakarā līdz pusnaktij, kvalitatīviem dzērieniem, pirmklasīgu pavāru gatavotiem ēdieniem un pašu ceptuves konditorejas izstrādājumiem. Mūsdienās ēdināšanas tradīcija šajā vietā turpinās – te darbojas restorāns ar zīmīgu nosaukumu “Majorenhoff”.

15. Jomas iela 44

Mūra ēka ar divstāvu akcentu centrālajā daļā ir historisma jeb neoklasicisma arhitektūras paraugs ar bagātīgu dekoru ielas fasādē. Ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.
Ap 1930. gadu tajā atradās J. Širjajeva koloniālpreču tirgotava, A. Akermana grāmatu un rakstāmlietu veikals, modes preču veikals un frizētava. Padomju laikā, 20. gadsimta 50.–60. gados, šeit darbojās universālveikals – viens no lielākajiem pārtikas produktu veikaliem Majoros. Lai apkalpotu atpūtniekus, tas strādāja bez brīvdienām un pusdienu pārtraukuma.
Veikalu ēkas vienkāršota fasādes atjaunošana veikta 2020. gadā.

16. Jomas iela 42 lit. 3, viesu nams

Zemesgabala dziļumā atrodas vasarnīcu un pansiju ēkas. Telpisku akcentu veido ēka lit. 3 ar jūgendstilam raksturīgo asimetrisko apjomu un stūra torni. Pēckara gados tā bija atpūtas nama “Majori” sastāvā, savukārt šobrīd te darbojas viesu māja “Airava”. Dzīvojamā ēka Jomas ielā 42 lit. 3 ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

17. Jomas iela 46

No 1870. līdz 1895. gadam šajā vietā atradās maiznieka Štegera sēta, ko laucinieki izmantoja kā tirgus vietu. Šeit esošais Korovina veikals bija pirmais Majoros, kas no muižas valdes saņēma tirdzniecības atļauju – tādēļ arī ielai dots Tirgoņu vārds. Padomju laikā to sauca par Kooperatīva ielu.
Zemesgabalā atradās Leopoldam Vakeram piederošas divas divstāvu vasarnīcas, šķūņi un ledus pagrabs. Ēku pirmajos stāvos bija izvietotas dažādas tirgotavas un Vakera maiznīca. Tieši no tās 1913. gadā izcēlās leģendārais ugunsgrēks, kas izpostīja Horna koncertdārza būves un blakus mājas.
Pēc ugunsgrēka 1914. gadā šeit tika uzcelts trīsstāvu mūra nams ar veikalu telpām pirmajā stāvā un viesnīcas telpām otrajā un trešajā stāvā. 20. gadsimta 30. gados ēkā atradās O. Gebauera “Majoru viesnīca”, restorāns “Mare-Lū” un Rīgas Jūrmalas pilsētas banka.
30. gadu beigās kafejnīcas “Mare-Lū” telpās izbūvēja aptuveni 100 kvadrātmetru plašu tiesas zāli, tiesneša un kancelejas kabinetus, kā arī plašu uzgaidāmo telpu. Ieeja Jūrmalas Miertiesā bija no Tirgoņu ielas. Tā laika prese rakstīja, ka sēžu zāle ieturēta sārti brūnos toņos un atstāj svinīgu iespaidu: pretim durvīm atradies paaugstinājums ar miertiesneša galdu un sēdekli, virs tā – reljefā veidots valsts ģerbonis ar sienas lukturiem abās pusēs, bet zāli izgaismojis senlaicīgs koka kroņlukturis, ko miertiesa saņēmusi no apgabaltiesas. Kādreizējās kafejnīcas logi no ielas puses bijuši aizmūrēti, tādēļ garāmgājējs vairs nevarēja nojaust, ka šeit reiz atradusies ieeja kafejnīcā.
Pēc Otrā pasaules kara ēkas augšstāvos izvietojās partijas un komjaunatnes rajona komitejas, līdz tika uzcelta jaunā administratīvā ēka Jomas ielā 1/5. Vēlāk telpās atradās tiesa, prokuratūra un advokātu biroji.

Pirmajā stāvā 1952. gadā tika iekārtots zivju veikals ar mākslinieka O. Stankēviča gleznojumiem un dekoratīvu interjera apdari. Vēlāk interjeru papildināja arī ar zivju baseinu. Spēļu zāles ierīkošanas laikā 1999. gadā vēsturiskais interjers tika aizsegts.
Šobrīd ēkā atrodas dažādi veikali, un nesen pabeigta tās rekonstrukcija. Ēka ir 20. gadsimta sākuma vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, savukārt bijušā zivju veikala interjers – mākslas piemineklis.

18. Jomas iela 37, tirdzniecības centrs “Korso”

Tagadējā tirdzniecības centra “Korso” vietā no 1870. gada atradās pirmā Horna viesnīca. Tās zālē 1896. gadā tika ierīkots pirmais kinematogrāfs Rīgas Jūrmalā. Tā kā ēka jau sākotnēji bija mūra, 1913. gada Horna dārza ugunsgrēks to pilnībā nenopostīja. Pirmā pasaules kara laikā, 1918. gadā, ēkā joprojām darbojās kinematogrāfs jeb bilžu teātris. 20. gadsimta 30. gados ēkai tika izbūvēts apjoms pret Tirgoņu ielu un tajā iekārtota kafejnīca “Mascotte” – nosaukums aizgūts no franču valodas un nozīmē talismanu. Ēkai bija izteikts horizontāls stāvu dalījums un ieeja no Jomas ielas ar pusloka izliekumu un kolonnām. Interjers bija veidots Art Deco stilā. Ēkas arhitektūru funkcionālisma tradīcijās izstrādāja Alfrēds Karrs un Kurts Betge. Samērā askētisko telpu atsvaidzināja sienas gleznojums ar saliņu, kamieli, palmu un viļņu bangām. Īpaši iespaidīgi bija milzīgie logi visas sienas augstumā – tos varēja pacelt un izmantot kā durvis.
Par jaunās izklaides vietas atklāšanu 1931. gada 12. jūnijā ziņoja avīze “Pēdējā Brīdī”, rakstot, ka Jomas un Tirgoņu ielas stūrī Majoros atklāts moderns kafe-dancing-kabarets “Mascotte”. 30. gadu otrajā pusē kafejnīca ieguva “Korso” nosaukumu. Ēkas pašā stūri bija iekārtota arī “mākslas keramikas” tirgotava. Pazīstamo Majoru kafejnīcu 1933. gadā pārņēma uzņēmuma “Otto Schwarz” direkcija. Laikabiedri atceras, ka no Romas viesnīcas Rīgā apmeklētāju apkalpošanai uz Jūrmalu nosūtīti 13 viesmīļi, jo vasarā Rīga bijusi “kā ar slotu izslaucīta” un tik daudz personāla pilsētā neesot bijis vajadzīgs. Restorāna direkcija rūpējās par dažādiem pārsteigumiem – muzikālo mīklu vakariem ar vērtīgām balvām, konkursiem par labāko tango, karioku, fokstrotu vai valsi. Publiku piesaistīja arī pašu viesu sacerētas un izpildītas akrobātiskās dejas. Deju skolotāji Švānebahs un Vahramejevs šeit rīkoja savu kursu noslēguma balles. Notika arī konkurss par visbrūnāko dāmu un kungu, kuram dalībnieki gatavojās ilgi, gozējoties saulē un izmantojot dažādus kosmētikas līdzekļus. Uzvarētājus noteica restorāna viesi, bet balvās pasniedza rotaslietas, labus dzērienus un dīvāna spilvenus. Vasaras sezonas beigās tika ievēlēta arī Jūrmalas karaliene. Pazīstamais Rīgas restorāna “Korso” īpašnieks Kārlis Trēziņš 1937. gadā šeit atvēra restorānu-kafejnīcu “Korso-Jūrmala”, kas darbojās līdz 1945. gadam. Uzņēmums tika kapitāli izremontēts un gaumīgi iekārtots ar jaunām mēbelēm. Katru ceturtdienu un svētdienu te rīkoja pēcpusdienas tēju “Five o’clock tea”. Jūrmalas restorānā spēlēja tolaik slavenais deju orķestris Mišas Aļjanska vadībā. Mihails Aļjanskis, īstajā vārdā Haits Aiziks (1897–1943), bija pazīstams vijolnieks, saksofonists un diriģents, viens no džeza mūzikas aizsācējiem Latvijā. “Korso” bija arī viena no vietām, kur norisinājās Jūras svētku sabiedriskā dzīve. Šie svētki bija viens no gaidītākajiem ikgadējiem notikumiem Jūrmalā, ko rīkoja Rīgas Jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība. Svētdienas rītā svētki sākās Majoru liedagā ar “karodziņu polonēzi”, dejām, rotaļām, orķestra mūziku, izlozi un cienastu, bet vakarpusē turīgākie viesi devās uz grezno “Korso”, kur notika “Five o’clock tea” ar plašu māksliniecisko programmu. Dejas turpinājās gan lokālos, gan pludmalē – līdz pat pēdējam papildus norīkotajam vilcienam.

Pēc Otrā pasaules kara ēkas zālē darbojās ēdnīca “Korso”, vēlāk arī restorāns “Septiņas māsiņas”. Tā interjera autore bija Austra Mošenkova – māksliniece, kura iekārtoja arī restorānu “Jomas”, “Jūrmala” un “Jūras pērle” interjerus. Restorāna mājīgo balto zāli rotāja divas izgaismotas kolonnas, ar baltu audumu dekorētas sienas un griesti, kā arī sienas kompozīcija ar septiņu māsu tēlojumu – četrām nāriņām un trim zemniecēm. Restorāns bija slavens džeza mīļotāju vidū, un paklausīties orķestri šeit brauca arī no citām pilsētām. 20. gadsimta 90. gados ēkā tika atjaunots restorāns “Korso”, bet no 2000. gada tajā atradās bankas “Hansabanka” Jūrmalas filiāle.
Vērienīga ēkas rekonstrukcija sākās 2013. gadā un izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, jo projekts paredzēja būtiskas pārmaiņas ēkas veidolā. 2017. gadā šeit tika atklāts tirdzniecības un pakalpojumu centrs “Galerija Korso” – trīsstāvu ēka ar pagrabstāvu un jumta terasi. Tajā atrodas veikali, restorāns, kinoteātris un bērnu izklaides centrs. Būvprojekta autors ir arhitekts Didzis Krūmiņš.

19. Jomas iela 39

Ēkās Jomas ielā 39 un 41 līdz 1913. gada ugunsgrēkam atradās brāļu Kārļa un Indriķa Grīnvaldu četras divstāvu vasarnīcas ar dažādiem veikaliem pirmajos stāvos. Divstāvu koka tirgotavu ēkas tika uzceltas 1914.gadā kā dvīņu ēkas, un šobrīd tās ir 20. gadsimta sākuma vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi.
Ēkā Jomas iela 39 ilgāku laiku darbojās Ābrama Rana juvelierizstrādājumu un pulksteņu veikals un darbnīca, kā arī Rīgas skaņuplašu fabrikas veikals. Tā laika sludinājums vēstīja: “Pulksteņi, zelts, sudrabs un kristāls lielā izvēlē. Apzinīgi izlabo pulksteņus, zelta un sudraba lietas. Piedāvājumā arī patafoni un plates.”
Padomju laikā ēkas pirmajā stāvā atradās rakstāmlietu jeb kancelejas preču veikals un kultūras preču veikals “Ritms”, bet otrajā stāvā – dzīvojamās telpas. Ēkas kapitālais remonts un restaurācija veikta 2003. gadā.

20. Jomas iela 41

Divstāvu koka tirgotavu ēka tika uzcelta 1914. gadā, un šobrīd tā ir 20. gadsimta sākuma vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Kopš 20. gadsimta 30. gadiem tajā ilgstoši darbojās Majoru aptieka, bet padomju laikā – pilsētas dežurējošā aptieka.

21. Jomas iela 48

Līdz 1913. gada ugunsgrēkam šajā vietā atradās Heinriha Grenholma vasarnīca ar trauku un modes preču veikaliem. Mūra ēka tika uzcelta 1914. gadā – pirmajā stāvā izvietoti veikali, bet otrajā un trešajā stāvā dzīvokļi.
20. gadsimta 60. gados šeit darbojās Rīgas piena centrāles, vēlāk Rīgas piena kombināta, piena produktu veikals “Veselība” ar omulīgu kafejnīcu. Te varēja iegādāties pilnpienu, kefīru, paniņas, kultūrpienu, krējuma konfektes “Laimīte”, saldējumu un daudzus citus piena produktus.

Piena veikalu 1991. gadā nomainīja saldējuma veikals “Pingvīns”, kas tolaik Latvijā tikai sāka parādīties un šķita mazliet “rietumniecisks”. Saldējums tika pasniegts tam laikam inovatīvi – tieši no automāta vafeļu glāzītēs. Līdz tam mazāk redzētas garšas un krāsas, piemēram, kivi un mango, šo saldējumu ātri padarīja iekārojamu bērnu vidū. Ēka ir 20. gadsimta sākuma vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

22. Jomas iela 50

Līdz 1913. gada ugunsgrēkam šajā vietā atradās vasarnīca ar aptiekas preču un bārdziņu veikalu, kā arī cepuru veikalu. Mūra nams tika uzcelts 1914. gadā. Ap 1930. gadu šeit atradās turku kafejnīca. Vēlāk, 1964. gadā, ēkā tika atvērts restorāns “Majori”, kur spēlēja estrādes orķestris ar dziedātāju piedalīšanos. 20. gadsimta 70. gados te darbojās diētiskā ēdnīca, ko vēlāk nomainīja uzbeku virtuves restorāns “Uzbekistāna”. 
Ēkas rekonstrukcija veikta 2001. gadā. Īpaša uzmanība tika veltīta galvenajai fasādei – balkona margu restaurācijai un erkeru rekonstrukcijai. Ēka ir 20. gadsimta sākuma vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

23. Jomas iela 52

Latvijas brīvvalsts laikā šajā adresē atradās maizes ceptuve un konditoreja. Padomju laikā ēkā darbojās dažādi veikali, tostarp vīriešu galantērijas un mēbeļu veikals. 1969. gadā te atradās alus bārs un ēdnīca “Veselība”.

24. Jomas iela 43 (neapbūvēts zemesgabals)

Ēka vairs nepastāv, redzami tikai pamati. Šeit atradās skaists, Jūrmalas arhitektūras tradīcijām atbilstošs neoklasicisma stilistikā veidots koka nams, celts, iespējams, ap 1863. gadu. 
20. gadsimta otrajā pusē nams kļuva par pirmo muzeja ēku Jūrmalā. Tajā tika iekārtota Valsts Rīgas vēstures muzeja filiāle, bet no 1962. gada šeit atradās jaunizveidotā Jūrmalas vēstures un mākslas muzeja izstāžu zāle un mākslas nodaļa. Muzeja administrācija un vēstures nodaļa tolaik bija izvietota Dubultu luterāņu baznīcā, bet 1972. gadā muzejam kā filiāle tika pievienoti izstāžu paviljoni Turaidas ielā.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 20. gadsimta 90. gados nams tika denacionalizēts. Ēka nodega 2010. gadā nezināmos apstākļos. Pēc ugunsgrēka veikta ēkas pamatu konservācija un aizsegtas pagraba pārseguma ailes.

25. Jomas iela 54

Līdz 1913. gadam zemesgabalā atradās Natālijas Hornas mantinieku vasarnīcas ar tirgotavām. Pēc Horna dārza ugunsgrēka apbūve tika atjaunota, taču līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. 20. gadsimta 60. gados ēkas nojauca, un 1969. gadā šeit uzcēla kafejnīcu “Joma” pēc arhitekta I. Strautmaņa projekta.
Ēkai bija ekspresīvs, izteiksmīgs apjoms un modernajai arhitektūrai atbilstošs interjers, ko veidoja kombināta “Māksla” speciālisti. Otrā stāva zālē, kas bija paredzēta 100 cilvēkiem, plašie stiklojumi pavēra skatu uz apkārtni, bet saulainās dienās viesiem bija pieejama āra terase uz jumta. Dzīvā mūzika vakaros padarīja kafejnīcu par vienu no 20. gadsimta 70. gadu jaunatnes iemīļotām izklaides vietām.
No 2008. līdz 2013. gadam kafejnīcas ēka tika pārbūvēta par nelielu viesnīcu, bet 2020. gadā tai piebūvēta stiklota nojume.

26. Jomas iela 56

Šajā zemesgabalā 20. gadsimta sākumā atradās daktera Tilo ūdensdziedinātava. Saglabājusies vasarnīcas ēka, kurā no 20. gadsimta 60. līdz 80. gadiem darbojās Jūrmalas ceļojumu un ekskursiju birojs. Šeit notika arī ekskursiju apkalpošana un gidu apmācības. Ēkā atradās arī pilsētas šaha klubs un kurortoloģijas zinātniski pētnieciskās laboratorijas filiāle.
Tagad ēka ir privātīpašums un tiek izmantota dažādu veikaliņu izvietošanai. Tā ir 20. gadsimta sākuma valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

27. Jomas iela 58

Ēka celta 19. un 20. gadsimta mijā kā divstāvu nams ar tirgotavu pirmajā stāvā un dzīvokli ar balkonu otrajā stāvā. Balkonu balsta kokgriezuma kronšteini pūķa veidolā, kas liecina par jūgendstila ietekmi Jūrmalas koka apbūvē.
Padomju laikā ēkā atradās vasarnīca, kurpnieku darbnīca un ziedu veikals. Uz ēkas sienas ilgu laiku bija pazīstams sienas gleznojums ar kafijas tasi un kafejnīcas reklāmu, kas nesen aizkrāsots. Šobrīd ēkā darbojas optikas veikals.

Ēkā k-2 atrodas kafejnīca “Lokāls Veranda”. Vēsturiskajai ēkai, kas atrodas dziļāk gruntsgabalā, respektējot Jomas ielas apbūves tradīcijas, 2022. gadā izbūvēta vasaras kafejnīcas nojume. Lēzens vienslīpnes jumts, neliels fasādes augstums un koka stiklotā terase rada Jūrmalas verandām raksturīgu noskaņu.

28. Jomas iela 47/49, viesnīca “Hotel Jūrmala SPA”

Viesnīca “Jūrmala” tika atvērta 1974. gada 30. aprīlī, projekta arhitekti – E. Jēkabsons, R. Kuzņecovs un Z. Lazdiņš. Deviņu stāvu augstceltne bija paredzēta 360 viesiem 260 numuros. Restorāna “Jūrmala” interjeru pirmajā stāvā, kas bija paredzēts 150 vietām, veidoja kombināta “Māksla” meistari, savukārt traukus izgatavoja ražošanas apvienība “Latvijas stikls”. 20. gadsimta 80. gadu beigās šeit notika populāri varietē priekšnesumi, kurus vēlāk vakarā varēja redzēt arī uz leģendārā restorāna “Jūras pērle” skatuves. Viesnīcas bārs piedāvāja īpašas diskoprogrammas. Uz ēkas 2.stāva jumta atradās āra kafejnīca, kur zem svītrainiem auduma saulessargiem varēja baudīt saldējumu un kokteiļus.

21.gadsimta sākumā ēka nonāca privātīpašumā, un pēc apjomīgām investīcijām rekonstrukcijā 2005. gadā tika atklāta kūrortviesnīca “Hotel Jūrmala SPA”, kas šeit darbojas joprojām.
Blakus viesnīcai Jomas ielā grūti pamanāms ir šamota skulptūru ansamblis “Trijatā” (1987), kura autori ir Eduards Geners un Māra Genere.

29. Jomas iela 60

Ēka celta 20. gadsimta sākumā un piederējusi galdniecības uzņēmuma īpašniekam R. Bergam, kura vārds iemūžināts fasādes dekorā. Šeit visos laikos darbojušies dažādi veikali. 20. gadsimta 80. gados ēkā atradās porcelāna un fajansa trauku veikals.

30. Jomas iela 62

Latvijas brīvvalsts laikā šajā adresē atradās dažādas tirgotavas, tostarp Remņeva trauku un mājsaimniecības preču veikals. 20. gadsimta 50. gados te darbojās apģērbu un apavu ateljē. Sadzīves pakalpojumu kombināts 1969. gadā šeit atvēra tautas mākslas izstrādājumu salonu “Rotkalis”. Tā interjers bija veidots kā lauku smēdes noskaņa – pelēkais porakmens kombinēts ar sarkaniem ķieģeļiem un dekoratīviem apdares elementiem, bet telpas vidū atradās resns ozola bluķis un lakta. Vitrīnās bija izlikti tautas daiļmākslas priekšmeti – keramika, smalki kalta metāla rotas ar dzintaru, dekoratīvi trauki, ādas jostiņas, salmu sedziņas un mēbeles. Apmeklētāji šeit varēja ne tikai iegādāties sev iepatikušos lietu, bet arī pasūtīt izstrādājumus un saņemt konsultācijas par dzīvokļa izdaiļošanu.

31. Jomas iela 53

Latvijas brīvvalsts laikā šeit darbojās pārtikas veikals un fotoateljē, bet padomju laikā – apģērbu un apavu ateljē, kā arī ķīmiskā tīrītava. Mūsdienās jau daudzus gadus ēkā darbojas iecienītā kafejnīca “Cafe 53”.

32. Jomas iela 64

Ēka uzbūvēta 1930.gados. 1966.gadā šeit tika atvērts rotaļlietu veikals “Buratino”. Tā plašajā sortimentā bija uzvelkami pērtiķi, dažādu marku automašīnas, piepūšamie krokodili un zirgi, kokteiļu maisīšanas mašīnas un vesels plīša zvēru pulks. Skatlogā smaidīja Trīs sivēntiņi, trollītis Mumins, Brālītis Trusītis un Neglītais pīlēns. Ārzemju viesi labprāt iegādājās lelles latviešu tautastērpos.

33. Jomas iela 55

Ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā celta 20. gadsimta sākumā kā divstāvu pansijas tipa ēka ar bagātīgu kokgriezuma dekoru un novietota ar gala fasādi pret Jomas ielu. Ēkā daļēji saglabājies vēsturiskais interjers ar kāpnēm un krāsni-kamīnu. Padomju laikā ēka tika iekļauta pansionāta “Draudzība” kompleksā. Jūrmalas dome 1997. gadā nodeva to privatizācijai, bet 2001. gadā ēka tika restaurēta. Divstāvu pansijas tipa ēka ir nozīmīgs Jomas ielas vēsturiskās apbūves elements, kurā saglabājusies liela daļa dekora un detaļu. Mūsdienās ēkā darbojas viesnīca. Kopš 2002. gada zemesgabalā izvietotas arī pagaidu tipa būves, kur darbojas restorāns.

34. Jomas iela 64a – kafejnīca “Alus krodziņš”

Ēka ir viena no vecākajām ēkām Jomas ielā, uzbūvēta ap 1860. gadiem. Plankota guļbūve sākotnēji bijusi vasarnīca. 1930. gados šeit ir bijusi velosipēdu labošanas darbnīca.Tad kad Jomas ielā vēl kursēja autobusi, tad tieši pie šīs ēkas atradās autobusu pietura, bet pagalmā bija gāzētā ūdens aparāts. 1990. gados šībrīža ēkas saimniece iznomāja šo īpašumu un 1993. gadā tika atvērta kafejnīca “Alus krodziņš”. Tad, kad ēka nonāca privātīpašumā, saimniece ļoti rūpīgi ķērās klāt ēkas atjaunošanai. Daudzas šobrīd ēkā redzamas Jūrmalai raksturīgas vēsturiskas arhitektūras detaļas (durvis, logi, vitrāžas, kokgriezumi, kamīns) te nebija oriģināli – tās tika izglābtas no citām Jūrmalas vēsturiskām ēkām, atrastas kramu tirdziņos un pat pie atkritumu konteineriem. Oriģināli saglabāti logi ar pūstajiem stikliem 2. stāvā. Atjaunojot ēkas interjeru, zem tapešu slāņiem tika atrastās uz sienas uzlīmētās 1880. gada avīzes. Atjaunojot ēku, pagalmā tika iekārtots laukumiņš, saglabājot skaistus vecus ozolus, kādu nav nekur citur Jomas ielā. Ozoli drīz sasniegs dižkoku statusu, tie ir aptuveni 300 gadus veci. Šobrīd te ir viesu nams, kafejnīca, kurā pasniedz tradicionālos latviešu ēdienus. 

35. Jomas iela 64a, veikalu ēka

Ēka tika uzcelta 1920. gados, un te atradusies telefona stacija. 1938. gadā šeit tika atvērts konfekšu un šokolādes fabrikas “Union” veikals. Padomju laikā bija kulinārijas veikals. Veikalā bija iekārtota arī neliela kafejnīca, kur apmeklētājiem tika piedāvāta kafija, kūkas, dažādas maizītes. 1992. gadā pēc liela remonta šeit tika atvērta kafejnīca “Promenāde”, kur tika gatavoti latviešu tradicionālie ēdieni. Šobrīd šeit ir veikals.

36. Jomas iela 66

Šajā adresē 1929. gadā darbojās viena no Rīgas Jūrmalas populārākajām kafejnīcām “Marseille”, kuras īpašnieks bija Cigels. Katru dienu no plkst. 17.00 līdz 19.30 tajā spēlēja kapelmeistara Rūdolfa Ābelīša orķestris, notika kabarē programma, un kafejnīca bija atvērta līdz diviem naktī. Vēlāk ēka tika pārbūvēta kā kinoteātris “Eden”, kas 1930. gadā bija viens no modernākajiem kino Rīgas Jūrmalā. Kinoteātris piederēja Aleksandram Šalkovskim. Jūrmalas mākslinieks Uldis Zemzaris atmiņās rakstījis, ka bērnībā Jūrmalā bijuši divi kinoteātri – “Līgo” Mellužos un greznākā “Ēdene” Majoros. Tā bijusi izgleznota ar eksotiskiem skatiem, un pati zāle šķitusi fantastiska. Tā laika prese jauno kino raksturoja kā glīti iekārtotu un modernu. Pie iekštelpu dekorēšanas strādājuši Latvijas Mākslas akadēmijas dekoratīvās darbnīcas audzēkņi. Izrāžu zāle atgādinājusi lielu balkonu uz jūras salas, no kura paveras skats uz tāli, salām, klintīm un burulaivām. Telpās bija labi sēdekļi, plaši griestu ventilatori, uzgaidāmās telpas un terase. Filmas tika rādītas katru dienu. Pēc Otrā pasaules kara kinoteātri pārdēvēja par “Dzintarkrastu”. Tas darbojās visu gadu, zālē bija 26 rindas ar 14 krēsliem katrā. Telpa gan bija neliela, ar zemiem griestiem un vāju ventilāciju, tādēļ vasarās tajā bija karsti. Pēc jaunā platekrāna kinoteātra “Jūrmala” atvēršanas, kas Jomas ielā 35 tika uzcelts 1964. gadā, ap 1970. gadu ēkas telpas sāka izmantot sadzīves pakalpojumu vajadzībām – šeit atradās klubs, gravieru darbnīca, cepuru darbnīca un frizētava. 20. gadsimta 90. gados ēkā darbojās frizētava, skaistumkopšanas salons un videosalons bijušajā kinozālē. Mūsdienās pirmajā stāvā atrodas veikali, bet otrajā stāvā – dzīvojamās telpas.

37. Jomas iela 57

Ap 1969. gadu šajā vietā darbojās viens no lielākajiem pārtikas produktu veikaliem Majoros. Lai apkalpotu atpūtniekus, tas strādāja bez brīvdienām un pusdienu pārtraukuma. 20. gadsimta 80. gados te atradās “Sojuzpečat” preses kiosks, kā arī specializēts filatēlijas veikals pastmarku kolekcionāriem. Sākot ar 20. gadsimta 90. gadiem, ēkā darbojušies dažādi restorāni un naktsklubi. Pazīstamākie no tiem bija glamūrīgā kafejnīca “De La Presse” un vēlāk krievu virtuves restorāns “Slāvu”. Pārbūvētā veikala ēka pieņemta ekspluatācijā 2023. gadā.

38. Jomas iela 61

Šajā adresē, kuras vecā adrese bija Jomas iela 39/41, starpkaru periodā atradās firmas “Dancigers” audumu veikals un ķīmiskās tīrītavas pieņemšanas punkts. Aleksandra Dancigera vārds tolaik bija labi zināms daudzām saimniecēm. No nelielas audumu krāsošanas darbnīcas uzņēmums izauga par plašu tīklu ar pieņemšanas punktiem un veikaliem visā Krievijas impērijā. Uzvārds kļuva gandrīz par paša pakalpojuma apzīmējumu – ieraugot traipu uz apģērba, mēdza teikt, ka to vajadzētu “atdot Dancigeram”. Pēc A. Dancigera nāves uzņēmumu pārņēma viņa dēls Georgs Dancigers, kurš pilnveidoja fabrikas darbību un panāca tai augstu atzinību — statusu “Imperatora galma piegādātājs”. Pēc Pirmā pasaules kara un ražošanas nacionalizācijas Krievijā Georgs Dancigers atgriezās Rīgā un atjaunoja uzņēmējdarbību, pievienojot tai arī audumu aušanu. Briāna ielā Rīgā viņš atvēra vērpšanas un aušanas fabriku, kas ražoja vilnas audumus, dziju un diegus un kļuva par vienu no nozares līderēm Latvijā. Dancigers bija arī mecenāts – viņš atbalstīja Rīgas Herdera institūtu, vācu teātri un citas kultūras iestādes. Pēc viņa nāves uzņēmuma vadību pārņēma četri dēli. Starpkaru Latvijā fabrika apstrādāja ievērojamu daudzumu apģērbu un rūpējās arī par darbiniekiem – Jaungadā viņi saņēma pārtikas un saldumu paciņas, bet bērniem tika dāvinātas grāmatas. Dancigeru dzimta vēlāk pārcēlās uz Zviedriju. Fabriku nacionalizēja, un tā kādu laiku turpināja darbu ar nosaukumu “Parīzes komūna”. Padomju laikā Jomas ielas ēkā atradās elektrotehnisko preču veikals un darbnīca, fotoateljē un pulksteņu darbnīca, kur pēc pasūtījuma varēja izgatavot arī lampas un lustras. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēkā darbojās veļas mazgātava.

39. Jomas iela 63

Zemesgabalā daļēji saglabājusies vasarnīcu tipa apbūve, kas mūsdienās tiek izmantota veikaliņu izvietošanai, kā arī tirgotava, kas 20. gadsimta 30. gados izbūvēta priekšā dzīvojamai ēkai. Tirgotavas ēkas galā, pašā Jāņa Pliekšāna ielas stūrī, 1973. gadā tika uzbūvēta “slieteņa” tipa jeb vieglas paviljona konstrukcijas saldējuma kafejnīca “Četri brāļi”. Tās nosaukums it kā ironiski sasaucās ar Rīgas vēsturisko ēku kompleksu “Trīs brāļi”. Kafejnīcu veidoja četri vienādi paviljoni ar kopumā 50 vietām. Vēlāk šeit ilgu laiku darbojās iedzīvotāju iecienīts augļu un dārzeņu veikals. Kafejnīcas ēka rekonstruēta 2006.gadā, un tagad te ir konditoreja un kafejnīca “Bitīte“.

Līdz 2024. gadam ielas malā atradās renovēts suvenīru kiosks, kas sākotnēji bija veidots nacionālā romantisma stilistikā ar niedru jumta segumu. Tajā 1958. gadā tika atklāta kombināta “Māksla” suvenīru bodīte. 20. gadsimta beigās kioskā darbojās valūtas maiņas punkts, bet vēlāk tas ilgstoši stāvēja tukšs līdz nojaukšanai.

40. Jomas iela 76

Vēsturiski šajā vietā atradās vienkārša divstāvu koka ēka, kas padomju gados tika pārbūvēta. No 1980.gada šeit darbojās ārstnieciski kosmētiskais kabinets, kuram bija filiāles viesnīcas “Jūrmala”, kā arī Ķemeros. Kabinetā Jomas ielā 76 bija pieejama grumbu slīpēšana, tetovējumu un kārpu noņemšana, sejas tīrīšana, ārstnieciskā masāža, kosmētiskās maskas, matu ārstēšana, ādas slimību ārstēšana, pedikīrs, vaksācijas procedūras, sieviešu frizieris.

2007. gadā ārstniecības iestādes ēka rekonstruēta par atpūtas kompleksu ar pansiju. Apjomīgais nams eklektisma stilā imitē vēsturisku arhitektūru. Šobrīd ēkas pirmajā stāvā darbojas restorāns “Grill & Fish”.

41. Jomas iela 78

Ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā ir 20. gadsimta sākumā celta divdaļīga pansijas tipa ēka ar stūra torņa akcentu. Pirmais stāvs izmantots tirgotavām, bet otrais – dzīvojamām telpām. Aizmugurē, pret Jāņa Pliekšāna ielu, piebūvēts liels divstāvu dzīvojamais apjoms ar verandām. Latvijas brīvvalsts laikā ēkā atradās pārtikas veikals un fotodarbnīca. Padomju laikā te darbojās nocenoto televizoru, radio, magnetolu un pulksteņu veikals, sporta preču veikals un apavu remontdarbnīca. Ēka kapitāli remontēta 2005. gadā. Uz ugunsmūra sienas kādreiz bija iecienīts gleznojums ar apelsīnu, kas vēlāk aizkrāsots.

42. Jomas iela 65/67

Nojaukto veikalu ēku vietā 1968. gadā pēc arhitekta Josifa Goldenberga projekta tika uzbūvēts Majoru universālveikals – kompakta betona un stikla ēka. Tajā atradās trikotāžas, apavu, apģērbu, galantērijas, suvenīru un audumu veikali. Universālveikals “Majori” no 2005. līdz 2008. gadam tika rekonstruēts par viesu namu pēc arhitekta Agra Padēļa-Līna projekta. 2009. gadā renovētas viesu nama fasādes un uz piebūves jumta ierīkota terase. Arhitekts un interjera dizainers Josifs Goldenbergs (1907–1984) pazīstams kā viens no padomju modernisma pionieriem Latvijas arhitektūrā. Jūrmalā viņš projektējis izeju uz jūru Turaidas ielas galā pie Dzintaru koncertzāles, kafejnīcas “Kaija” stikla paviljonu Dzintaru pludmalē un leģendāro restorānu “Jūras pērle”. Rīgā pie zināmākajiem objektiem, kuru projektēšanā viņš piedalījies, pieder universālveikals “Bērnu pasaule”, tirdzniecības uzņēmuma “Sakta” veikala zāle un “Piena restorāns” Kronvalda parkā. Lielākā daļa šo objektu mūsdienās ir zuduši vai būtiski pārveidoti. Blakus 1986. gadā tika uzbūvēts ziedu veikals, kur varēja iegādāties rozes, gladiolas, neļķes un asteres – produkciju no astoņām Jūrmalas dārzniecībām un zvejnieku kolhoza “Uzvara” siltumnīcām. Vēl 20. gadsimta 90. gados šeit darbojās ziedu veikals “Delfīnija”, vēlāk – spēļu zāle. Mūsdienās šajā vietā atvērta kafejnīca.

43. Jomas iela 82

Ēka ir 20. gadsimta sākuma vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Dzīvojamā ēka būvēta 20. gadsimta sākumā kā liela apjoma divstāvu būve ar jūgendstila tradīciju iezīmēm, asimetrisku apjoma kompozīciju un Jūrmalas arhitektūrai raksturīgu torni.

44. Jomas iela 86

20. gadsimta 50. gados šajā vietā darbojās restorāna “Korso” filiāle – šašliku kafejnīca. Tā laika prese rakstīja, ka filiālē apmeklētāju netrūkst, tur var dabūt šašliku, sausos vīnus un konditorejas izstrādājumus, telpas ir tīras, oficianti laipni un šašliki – patiešām gardi.

Nojauktās vasarnīcas vietā 1986. gadā tika uzcelta dzelteno ķieģeļu restorāna “Orients” ēka, kuras galvenā fasāde iesniedzās gan Jomas ielā, gan blakus zemesgabalā. Plašs Kaukāza virtuves restorāns ar trim zālēm un bāru piesaistīja daudz viesu arī no Rīgas, jo tolaik šāda veida virtuve bija retums. Restorāna ēka tika pārdota 2001. gadā, bet 2013. gadā nojaukta. Tās vietā uzbūvēts viesu nams – stūra apjoms ar plašiem stiklojumiem.

45. Jomas iela 77, viesnīca “Lettia”

Kādreiz šajā vietā atradās aktiera un režisora Alekša Mierlauka, īstajā vārdā Alekša Frīdenfelda (1866–1943), vasarnīca. Mūsdienās tās vietā no jauna uzbūvēta viesnīcas ēka kā vēsturiskās būves kopija, saglabājot oriģināla būvapjomu un arhitektonisko stilistiku. 2015. gadā tai piebūvēts jauns apjoms mūsdienīgā stilistikā.

46. Jomas iela 90

Šeit atrodas 20. gadsimta sākumā celta pansijas tipa ēka, kas piederējusi fon Kleistam. Padomju laikā tā bija iekļauta atpūtas nama “Majori” sastāvā, bet 2001. gadā pēc arhitekta Uģa Šēnberga projekta ēka rekonstruēta un tajā iekārtota viesnīca “Villa Joma”. Ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

47. Jomas iela 92

Šajā zemesgabalā atrodas divas 20. gadsimta sākumā būvētas pansijas tipa ēkas ar tirgotavām pirmajā stāvā. Ēkas ar stūra tornīšiem simetriski iezīmē novietni pie šķērsielām, bet starp tām atrodas, iespējams, vecākā būve šajā zemesgabalā. Abas malējās ēkas – lit. 1 un lit. 2 – ir arhitektūras pieminekļi. Īpaši vērtīgi ir ēku būvapjomi ar tornīšiem un fasādēm, kas vizuāli noslēdz Jomas ielas apbūvi. Bagātīgās kokgriezuma detaļu joslas, logu aplodas un kronšteini padara šīs ēkas par spilgtiem Jūrmalas koka arhitektūras piemēriem. To attēli bieži izmantoti dažādos izdevumos, veidojot priekšstatu par senāko pilsētas koka arhitektūru.

Latvijas brīvvalsts laikā šeit darbojās dažādi veikali. Padomju laikā ēkā lit. 2 atradās dzīvokļi un sadzīves pakalpojumu kombināta iestādes – apavu darbnīca un sieviešu frizētava. Savukārt ēkā lit. 1 darbojās sadzīves priekšmetu iznomāšanas punkts “Rīgas ekspresis”, kur varēja iznomāt saliekamās gultas, krēslus, piepūšamos matračus, bumbas, badmintona komplektus, šahu, sporta piederumus, radioaparātus, segas, velosipēdus, ledusskapjus, televizorus, teltis un traukus – visu, kas varēja būt nepieciešams vasarnieku atpūtai.

48. Jomas iela 85

Nams ar veikaliem celts 20. gadsimta 30. gados pēc īpašnieka K. Mīlmaņa pasūtījuma. Tas novietots uz Jomas un Turaidas, tolaik Robežu, ielas stūra. Būvapjoms ieturēts funkcionālisma stilistikā – par to liecina horizontāli izstieptā kompozīcija ar vertikāliem kontrastiem. Ēkas fasāde atklāj pāreju no vēlās eklektikas uz agrīno funkcionālismu. Kopējā apjoma simetrija un stingrā ģeometrija norāda uz “jauno racionālismu”, savukārt atsevišķas detaļas – izceltā centrālā ass un nelielais apaļais lodziņš virs tās – saglabā no agrākām tradīcijām mantotu dekorativitāti un demonstrē Art Deco iezīmes. Latvijas brīvvalsts laikā šeit atradās saldējuma un augļu veikals, fotopiederumu veikals un fotoateljē. Padomju laikā apakšstāvā darbojās frizētava un fotoateljē, bet augšstāvā – sadzīves pakalpojumu kombināts.

49. Vides objekts “Globuss”

Vēsturiskais vides objekts “Globuss”, kura diametrs ir divi metri, uzskatāms par lielāko globusu Latvijā. Tas tika uzstādīts 20. gadsimta 70. gadu sākumā, tādēļ daudzu pilsētas viesu uztverē kļuvis par šī laika simbolu. To apliecina arī globusa kartē attēlotās valstu teritorijas. Kartē ar gaismas aplīšiem iezīmētas Jūrmalas sadraudzības pilsētas kopš 70. gadiem. Globuss rekonstruēts 2003. gadā. Pēc Jūrmalas pilsētas domes pasūtījuma 2016. gadā globuss tika atjaunots.

Lai aizsargātu nesošo konstrukciju no ārējās vides ietekmes, tās atjaunošanai izmantots cinkots tērauds. Daļa laika gaitā cietušo vara apdares paneļu tika restaurēta, bet daļa izgatavota no jauna, izmantojot vēsturisko vara apstrādi. Paneļi izvietoti uz no jauna izgatavota ekvatora, meridiāniem un globusa lodes nesošās konstrukcijas. Atjaunoti arī kustības un gaismas mehānismi.

50. Pareizticīgo dievnams par godu Dievmātes Kazaņas ikonai

19. gadsimta beigās Rīgas Jūrmalā pieauga pastāvīgo iedzīvotāju skaits, un gan viņu, gan atpūtnieku vidū bija daudz pareizticīgo. Tuvumā baznīcas nebija, bet brauciens uz Rīgu, Dubbelnu jeb Dubultiem vai Pētera un Pāvila dievnamu Ķemeros ar tā laika satiksmes līdzekļiem prasīja daudz laika un līdzekļu. Ziedojumu vākšana jauna dievnama celtniecībai Edinburgā tika izsludināta 1890. gadā. Rīgas mācību apgabala arhitekts A. P. Kīzelbašs 1893. gada pavasarī bez atlīdzības izstrādāja projektu, darba rasējumus un tāmi. Par būvniecības vietu noteica zemesgabalu starp Maiorenhofu jeb Majoriem un Edinburgu jeb Dzintariem. Dievnams tika uzcelts īsā laikā – jau gadu pēc vietas iesvētīšanas un pirmā akmens ielikšanas būvniecība bija pabeigta. Tajā jau atradās Maskavas ikonogrāfijas skolas Kazaņas Dievmātes ikona, un dievnamam tika dāvināti paklāji, sudraba kvēpināmais trauks, lustras un dažādi baznīcas piederumi. Sveces letes galdiņu dāvināja guberņas arhitekts V. I. Lunskis.

Edinburgas baznīca 1896. gada 23. jūnijā tika iesvētīta par godu Dievmātes Kazaņas ikonai. Tā bija koka krustveida baznīca ar diviem apzeltītiem kupoliem, kas bija redzami no jūras puses un gar kūrorta galveno ielu. Kopš 1913. gada dievkalpojumi notika katru dienu, tostarp latviešu un vācu valodā. Draudzes padome 1938. gadā nolēma Edinburgas baznīcu pārdēvēt par Rīgas Jūrmalas Pareizticīgo Dievmātes Kazaņas baznīcu.
Otrā pasaules kara laikā dievnams turpināja darboties, lai gan ikdiena bija sarežģīta. Negaidīts pavērsiens sekoja 1962. gadā, kad tika sagatavots lēmums par vairāku dievnamu slēgšanu Latvijā. Šāds liktenis piemeklēja arī Edinburgas baznīcu. Dievnams, kas bija pārdzīvojis 1917. gada revolūciju, divus pasaules karus un daudzkārtējas varas maiņas, miera laikā vienas diennakts laikā pēc varas iestāžu rīkojuma tika nojaukts. Draudzes locekļiem izdevās slepeni iznest dažas ikonas, baznīcas piederumus un svētās grāmatas un nodot tās Dubultu pareizticīgo baznīcai, kur tās glabājas joprojām. Nojauktā dievnama vietā vēlāk tika uzcelti izstāžu paviljoni, kuros darbojās arī seno spēkratu muzejs. Izstāžu zāles tika pievienotas Jūrmalas muzejam kā filiāles, un šeit tika rīkotas glezniecības, tekstilmākslas, keramikas, metālkalumu un tēlniecības izstādes, kā arī svētku gadatirgi. Teritorijā darbojās arī kafejnīca “Globuss”. 21. gadsimtā baznīca pakāpeniski atguva zemi, un 2019. gadā šeit tika atklāts jaunuzbūvētais dievnams, kas mūsdienās ir atvērts katru dienu.

^{Vēsturiskie attēli no Jūrmalas muzeja krājuma}