Sloka nav tikai viena no Jūrmalas apkaimēm. Tā veidojusies kā patstāvīga pilsēta ar savu pārvaldi, tirgu, rūpniecību, skolām, baznīcām un sabiedrisko dzīvi. Pastaiga pa Sloku ļauj ieraudzīt pilsētu, kuras vēsturiskais mērogs mūsdienu vidē ne vienmēr ir uzreiz pamanāms.

No apdzīvotas vietas līdz patstāvīgai pilsētai

Pilsēta, kas izauga pie Slocenes

Slokas vārds rakstītajos avotos pirmoreiz minēts 1255. gadā, bet tās izaugsme cieši saistīta ar Slocenes upi. 1520. gadā pie tās uzcēla ūdensdzirnavas, kuru apkārtnē sāka veidoties pirmā apbūve. 1785. gadā Sloka ieguva tirdzniecības miesta tiesības, bet 1878. gadā – pilsētas tiesības. Starpkaru periodā tās teritorija ievērojami paplašinājās, līdz 1959. gadā Sloku iekļāva jaunizveidotajā Jūrmalas pilsētā. Tomēr vēsturiskajā centrā joprojām saglabājušās kādreiz patstāvīgas pilsētas pazīmes – rātsnams, tirgus vieta, baznīca, skolas un sabiedriskās ēkas.

Rātsnams, “Zaļais koks” un Slokas cilvēki

Viens no nozīmīgākajiem Slokas vēstures lieciniekiem ir bijušais rātsnams Dzirnavu ielā 59. Savulaik tas bija vienīgais divstāvu nams pilsētā, un zem viena jumta šeit atradās maģistrāts, skola, policijas punkts, arestantu telpas, bibliotēka un pilsētas arhīvs. Netālu no tirgus darbojās krogs un iebraucamā vieta “Zaļais koks”. Ēka 20. gadsimta 80. gadu beigās tika nojaukta, taču ozols, kura vārdā krogs nosaukts, aug joprojām. Slokas vēsturi veidojušas arī spilgtas personības — ārsts Emīls Lubējs, bērnu grāmatu autors un ilustrators Alberts Kronenbergs, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere Elza Žiglevica, gleznotājs Jēkabs Apinis un citi ar pilsētu saistīti cilvēki.

Darba un rūpniecības pilsēta

No dzirnavām līdz dzelzceļam

Slokas saimnieciskās dzīves pirmsākumi meklējami pie ūdensdzirnavām, taču jau ap 17. gadsimta vidu šeit darbojās metālu veltuve, kaļķu un vara cepļi un stikla darbnīca. Vēlāk pilsētā strādāja audēji, kurpnieki, skroderi, mūrnieki, namdari, kalēji un citu amatu meistari. Jaunu attīstības posmu iezīmēja Slokas dzelzceļa stacijas atklāšana 1877. gadā un Baltijas celulozes fabrikas dibināšana 1896. gadā. Ap satiksmi un ražošanu veidojās darbnīcas, drukātavas, veikali, biedrības un arvien plašāka pilsētas sabiedriskā dzīve.

Tirgus un pilsētas ikdienas ritms

^{Gaļas tirgotavas Slokas tirgus laukumā. 20. gs. sākums}

Starpkaru periodā Slokas centrs pie Lielupes bija rosīga mazpilsētas vide ar tirgus laukumu, baznīcu, rātsnamu, veikaliem, viesnīcām, iebraucamajām vietām, darbnīcām, aptieku, pirti, kinoteātri un ugunsdzēsēju namu. 1936. gadā pilsētā darbojās 149 tirdzniecības iestādes, bet tirgus notika divas reizes nedēļā — trešdienās un sestdienās. Padomju laikā privātie uzņēmumi un īpašumi tika nacionalizēti, vienlaikus attīstot lielās ražotnes un veidojot jaunus rūpniecības uzņēmumus. Savukārt 20. gadsimta 90. gadu sākumā fabrikas un citu uzņēmumu slēgšana Slokai radīja smagu ekonomisku un sociālu triecienu.

Cilvēki, kuri veidoja Sloku

No trim iedzīvotājiem līdz rūpniecības pilsētai

^{Slokas celulozes un papīra fabrikas parks un estrāde. Fonā rūpnīcas ēkas. 20. gs. 50. gadi}

17. gadsimta sākumā mēra epidēmija Slokas apkārtni izpostīja tik smagi, ka ap 1620. gadu šeit bija palikuši tikai trīs iedzīvotāji. Tomēr līdz ar cepļu, darbnīcu un ražotņu attīstību Sloka pakāpeniski kļuva par apkārtnes ekonomisko centru. 1783. gadā miestā dzīvoja 11 ģimenes jeb 77 cilvēki, bet 19. gadsimtā iedzīvotāju skaits sāka strauji augt. Īpaši nozīmīga bija Baltijas celulozes fabrikas atklāšana, kas pilsētai piesaistīja darbaspēku. Līdz 1914. gadam Slokā dzīvoja jau ap 4600 cilvēku, taču Pirmais pasaules karš, frontes tuvošanās un evakuācija pilsētu atkal strauji iztukšoja.

Dažādu tautību kopiena

^{Sēta Varoņu ielā Slokā. Fotogrāfs: Ivars Krūmiņš. 2005. gads}

Slokas iedzīvotāju sastāvs vēsturiski bijis daudzveidīgs. Agrāk pašā miestā lielāka loma bija vācu un citu tautību pārstāvjiem, savukārt apkārtējos zvejnieku un zemnieku ciemos pārsvarā dzīvoja latvieši. Starpkaru periodā līdzās latviešiem Slokā dzīvoja vācbaltieši, krievi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, ebreji, romi un citu tautību iedzīvotāji. Pēc Otrā pasaules kara pilsētā darbam celulozes un papīra kombinātā ieradās cilvēki no Latgales un dažādām Padomju Savienības republikām. 1959. gadā Slokā dzīvoja jau 9400 cilvēku, savukārt 2024. gadā apkaimē bija deklarēti 5544 iedzīvotāji.

Fabrika, kas mainīja pilsētas mērogu

Baltijas celulozes fabrika pie Kraukļu kāpām

^{Skats uz Baltijas Celulozes fabriku Slokā no Lielupes puses. 20. gs. sākums}

Baltijas celulozes fabriku uzcēla 1895./1896. gada ziemā agrākajos smilšu laukos pie Kraukļu kāpām, bet pirmo produkciju tā sāka ražot 1898. gadā. Fabrikas administrācijas ēkas projektēja arhitekts Vilhelms Bokslafs, savukārt uzņēmuma pirmais prezidents bija vēlākais Rīgas pilsētas galva Georgs Armitsteds. Ražotne strauji paplašinājās: 1913. gadā tajā strādāja 887 cilvēki, bet līdz pat 1926. gadam tieši fabrika ar elektrību apgādāja visu Sloku. Starpkaru periodā tā kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Latvijas rūpniecības uzņēmumiem, un 1936. gadā fabrikas direktora amatā tika iecelts bijušais Valsts prezidents Alberts Kviesis.

Darbs, kultūra un fabrikas noriets

^{Slokas CPK kokzāģētava. 20. gs. 60. gadi}

Pēc Otrā pasaules kara ražotne atsāka darbu kā Celulozes un papīra kombināts “Sloka”. Padomju laikā tā izauga par plašu rūpniecības kompleksu, kurā 1976. gadā strādāja vairāk nekā 4000 cilvēku. Fabrika bija ne vien galvenā darbavieta, bet arī nozīmīgs Slokas sociālās un kultūras dzīves centrs. Tās kultūras namā darbojās kori, amatiermākslas kolektīvi un tēlotājmākslas studija, kurā piedalījās gan fabrikas strādnieki, gan citi interesenti. Ražošanu apturēja 1989. gadā, bet fabriku pilnībā slēdza 1994. gadā ekonomisku un ekoloģisku apsvērumu dēļ. Vēlāk tās drupas piesaistīja urbānā tūrisma interesentus, taču mūsdienās lielākā daļa vēsturiskā kompleksa ir nojaukta.

Bibliotēka – no grāmatu apmaiņas līdz pilsētas lasītavai

Bibliotēka, ko izveidoja paši slocenieki

Slokas bibliotēkas vēsture sākās nevis ar pašvaldības lēmumu, bet ar iedzīvotāju vēlmi dalīties grāmatās. Bāžciema vējdzirnavu īpašnieks Kaspars Rambergs savas grāmatas deva lasīt citiem sloceniekiem, bet skolotājs un kora vadītājs Andrejs Bēme personīgo krājumu atvēra kora dalībniekiem un citiem interesentiem. Par bibliotēkas dibināšanas gadu uzskata 1885. gadu, kad kora dalībnieki par saviem līdzekļiem izveidoja publiski pieejamu grāmatu krājumu. Vēlāk bibliotēku uzturēja dažādas biedrības, kuru darbību vairākkārt ierobežoja cara vara. 1902. gadā Slokas Sadraudzīgajai biedrībai atļāva atvērt “Tautas bibliotēku ar lasītavu”, bet 1910. gadā tā kļuva par pilsētas publisko bibliotēku.

Grāmatas, kas pārdzīvojušas karus un varas maiņas

Slokas bibliotēka vairākkārt mainījusi atrašanās vietu un piedzīvojusi Pirmā pasaules kara postījumus, ugunsgrēku un slēgšanu padomju okupācijas sākumā. 1929. gadā Tirgus laukumā 1 atklāja pilsētas brīvbibliotēku un lasītavu, bet pēc Otrā pasaules kara bibliotēka darbu atsāka tagadējās Raiņa ielas apkārtnē. Kopš 2000. gada tā darbojas Raiņa ielā 3, bet 2007. gadā bibliotēkai piešķirts Slokā dzimušā rakstnieka un ilustratora Alberta Kronenberga vārds. Tās krājumā glabājas arī vairāk nekā simt grāmatu no agrākajām Slokas bibliotēkām – izdevumi, kas pārdzīvojuši karus, ugunsgrēkus, pārcelšanās un institūciju slēgšanu.

Baznīcas un draudzes

Luterāņu baznīca kā Slokas vēstures lieciniece

^{Slokas evaņģēliski luteriskā baznīca. 20. gs. sākums}

Slokas evaņģēliski luteriskās draudzes pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā, bet pastāvīgs mācītājs šeit darbojas kopš 1643. gada. Tagadējā mūra baznīca Raiņa ielā 4 draudzei nodota 1854. gadā, savukārt 1903. gadā tā pārbūvēta pēc Vilhelma Bokslafa projekta. Dievnams piedzīvojis abu pasaules karu postījumus. Pirmā pasaules kara laikā tika aizvesti baznīcas zvani, bojātas ērģeles un ēka, bet 1919. gada apšaude tai nodarīja īpaši smagus postījumus. Baznīcu izdevās atjaunot par draudzes saziedotajiem līdzekļiem. Padomju laikā tā netika slēgta, un draudze turpināja darboties — atšķirībā no vairākām citām Jūrmalas luterāņu draudzēm.

Dažādu ticību pilsēta

^{Slokas evaņģēliski luteriskās draudzes iesvētāmo jauniešu gājiens pirms dievkalpojuma no baznīcas ģērbkambara uz baznīcas galveno ieeju mācītāja Jura Vilāna vadībā. 1948. gada 15. augusts}

Slokas rūpnieciskā attīstība pilsētā pulcēja dažādu tautību un ticību cilvēkus. 18. gadsimta beigās šeit sāka apmesties pirmās ebreju ģimenes, bet 19. gadsimtā Slokā darbojās ebreju draudze un bija sava kapsēta, kas Otrā pasaules kara laikā tika iznīcināta. Katoļu skaits pieauga pēc Pirmā pasaules kara, pilsētā ierodoties strādniekiem no Latgales, Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas. No paplašinātas barakas izveidotā Slokas Svētās Ģimenes Romas katoļu baznīca Varoņu ielā 10 darbojas joprojām. Starpkaru periodā Slokā dzīvoja arī baptistu ģimenes un izveidojās adventistu draudze, kas pēc savu telpu zaudēšanas 1964. gadā pulcējās luterāņu baznīcas mazajā zālē.

Skolas – izglītības ceļš cauri gadsimtiem

No ķestera mācībām līdz pilsētas skolām

^{Slokas pilsētas valdes nams un skola. 20. gs. sākums}

Pirmās rakstītās ziņas par bērnu mācīšanu Slokā saglabājušās no 1745. gada, kad to uzņēmās luterāņu draudzes ķesteris un skolotājs Harnaks. 1785. gadā pēc Katrīnas II pavēles Slokā lika uzcelt skolu un nespējnieku namu, bet 19. gadsimtā izglītības iespējas kļuva arvien daudzveidīgākas. Pilsētā darbojās draudzes skola, elementārskola, ebreju skola, lauku tautskola, internātskola, privāta meiteņu skola un Fabrikas skola. 1907. gadā Slokas pilsētas valdes namā atvēra pilsētas skolu, kuru 1911. gadā pārcēla uz jauno ēku tagadējā Skolas ielā 3. Tai vēlāk piebūvēto pareizticīgo baznīcu pēc slēgšanas 1920. gadā pārveidoja par skolas aktu zāli.

Ēkas, kas mainījušas nosaukumus un funkcijas

^{Slokas pilsētas pamatskola. 1926. gads}

Pēc Otrā pasaules kara Slokas skolu tīkls turpināja augt un mainīties. Slokas 1. pamatskola kļuva par vidusskolu un vēlāk par Jūrmalas 1. vidusskolu, no kuras izveidojusies tagadējā Jūrmalas Valsts ģimnāzija. Pilsētā darbojās arī krievu pamatskola, vakarskola strādājošajiem jauniešiem un speciālā internātskola. Skolas vairākkārt mainīja nosaukumus, adreses un funkcijas, tādēļ viena ēka var glabāt vairāku izglītības iestāžu vēsturi. Mūsdienās Slokas apkaimē darbojas Jūrmalas Valsts ģimnāzijas pamatskola Skolas ielā 3 un Jūrmalas pamatskola Dzirnavu ielā.

Slokas vēsture gadskaitļos

• 1255. gadā Slokas vārds pirmo reizi minēts vēstures dokumentos.
• 1520. gadā vācu ordenis pie Slocenes uzbūvēja ūdensdzirnavas un to apkārtnē izdalīja pirmos gruntsgabalus apbūvei.
• 1561. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers (1517–1587) Sloku pievienoja savai hercogistei ar visu jūrmalas pussalu līdz Lielupes grīvai.
• 1783. gadā Sloku un jūrmalas pussalu pievienoja Krievijas impērijas Vidzemes guberņai.
• 1785. gadā Sloka ieguva tirdzniecības miesta tiesības, kas ļāva būvēt rātsnamu un iecelt pārvaldi.
• 1878. gadā Slokai piešķīra pilsētas tiesības.
• 1925. gadā Slokas pilsētai pievienoja Kaugurciemu un Slokas mācītājmuižas zemi, pilsētu paplašinot līdz 16,2 km2.
• 1959. gada 11. novembrī Slokas pilsētu iekļāva Jūrmalas pilsētas sastāvā.

Vēsturiskās fotogrāfijas un pastkartes – no Jūrmalas muzeja arhīviem.