2016. gads Jūrmalā izgaismo virkni nozīmīgu gadskārtu, kas atklāj pilsētas daudzslāņaino attīstību – no kūrorta pirmsākumiem līdz mūsdienu kultūras un pilsētvides ainai. Šie datumi nav tikai vēsture – tie saistīti ar konkrētām vietām, kuras joprojām var apskatīt pilsētā. Katrs no šiem punktiem iezīmē būtisku pavērsienu – medicīnā, arhitektūrā, industrijā vai sabiedriskajā dzīvē. Tie kopā veido telpiski lasāmu stāstu par Jūrmalas identitāti. Šis ir aicinājums šo stāstu ne tikai izzināt, bet izstaigāt.

230. gadskārta: Ķemeru sērūdens avots (svētavots)

1796. gadā Ķemeru sērūdens avots kļuva zināms ārstu aprindās, – un tas būtībā bija brīdis, kad Ķemeri sāka ceļu uz savu kūrorta slavu. Uz šejieni tika nosūtīti pirmie pacienti, lai izmēģinātu dabas “ārstniecības laboratoriju”. Iedomājieties: vieta, kas šodien šķiet tikai ainaviska pastaigu pietura, toreiz bija medicīnisks jaunatklājums.

165. gadskārta: Piemineklis Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem

Šis ir senākais līdz mūsdienām saglabājies kultūras piemineklis Ķemeros – tas 1861. gadā uzstādīts Ķemeru parkā pie Vēršupītes. Piemineklis veidots no kaļķakmens ozola stumbra, kuru apvij čūska – sens medicīnas simbols, kas ved uz mitoloģisko medicīnas un ārstniecības dievu Asklēpiju. Uz baltajām plāksnēm iegravēti kūrorta vadītāju vārdi, bet goda vietā minēts grāfs fon der Pālens, kura ierosinājums 1838. gadā palīdzēja kūrortam iegūt valsts līdzekļus.

150. gadskārta: Rīgas Jūrmalas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība Dubultos

1876. gadā Dubultos dibinātā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība bija ne tikai glābēju komanda, bet arī nozīmīgs vietējās sabiedriskās dzīves dzinējspēks. Tā rīkoja manevru svētkus ar parādēm un tehnikas demonstrējumiem, kas tolaik pulcēja plašu skatītāju loku un kļuva par gaidītu notikumu. 20. gadsimta 30. gados ugunsdzēsēji iesaistījās arī svētku tradīciju veidošanā, pilsētā organizējot, piemēram, Lieldienu pasākumus. 

130. gadskārta: Baltijas celulozes fabrika Slokā

1896. gadā Slokā nodibinātā Baltijas celulozes fabrika kļuva par vienu no spēcīgākajiem industriālajiem uzņēmumiem Latvijā. Ražošana sākās 1898. gadā – laikā, kad papīra pasaule pārgāja no amatnieciskas ražošanas uz īstu industriju. Padomju periodā rūpnīca specializējās celulozes, mehāniskās masas un perfokaršu papīra ražošanā, bet tās darbība pilnībā tika apturēta 1994. gadā. Šodien, skatoties vēsturiskajās fotogrāfijās, var redzēt: Sloka reiz bija ne tikai apkaime, bet arī jaudīgs industriāls spēks.

130. gadskārta: Sv. Kņaza Vladimira pareizticīgo baznīca Jaundubultos

1896. gadā Jaundubultos uzceltā Sv. Kņaza Vladimira baznīca ir krusta-kupola tipa dievnams ar zvanu torni. Interesanti, ka tā apvieno koka un mūra arhitektūru. Tās interjerā aizvien saglabājušies mākslas pieminekļi, kas klusi turpina stāstīt par 19. gadsimta beigu Jūrmalas kultūrvidi.

115. gadskārta: Senākā Bulduru dārzkopības vidusskolas ēka

Šīs skolas pamatakmeni iemūrēja 1911. gada 4. septembrī, bet jau 1912. gada vasarā ēka bija gatava. Ēku projektēja arhitekts Aleksandrs Vanags, un nacionālā romantisma noskaņa īpaši jūtama ēkas jumta daļā un fasāžu apdarē. Kādreiz tajā atradās klases, ēdamtelpas un laboratorijas. Mūsdienu skolas ēku kompleksā šī būve joprojām iezīmē Bulduru dārzkopības izglītības pirmsākumus.

100. gadskārta: Asaru dzelzceļa stacijas ēka

Asaru stacija tika atklāta jau 1877. gadā, bet Pirmā pasaules kara laikā ēka gāja bojā – tāpēc 1926. gadā uzcēla jaunu stacijas namu pēc arhitekta Pētera Federa projekta, kas saglabājies līdz mūsdienām. Viena no ēkas intriģējošākajām detaļām ir šaursliežu dzelzceļa sliedes, kas izmantotas nojumes konstrukcijā. Līdzās saglabājies arī kravas rampas fragments, kas atgādina, ka reiz šeit notika ne tikai pasažieru kustība, bet arī praktiska loģistika – tostarp zemeņu pārkraušana. Stacijas masīvā mūra ēka kontrastē ar vieglo, stikloto daudzstūru formas koka vasaras kasi, veidojot izteiksmīgu, taču harmonisku kopskatu.

90. gadskārta: Ķemeru viesnīca

1936. gadā atklātā Ķemeru viesnīca – tautā dēvēta par “Balto pili” – bija modernākā šāda tipa ēka Baltijā un īsts kūrorta ambīciju manifests. Arhitekta Eižena Laubes projektētajā ēkā bija 107 numuri, restorāni, jumta kafejnīca ar deju zāli un pat skatu tornis, virs kura plīvoja Latvijas karogs. Apakšējos stāvos atradās ārstniecības telpas dūņu procedūrām un sērūdens vannām. Savukārt viesnīcas priekšā tika izveidots viens no retajiem ornamentālajiem parteriem Latvijā – dārzs, kas vislabāk “nolasās” skatā no augšas.

90. gadskārta: Dzintaru koncertzāle (agrākais Edinburgas koncertdārzs)

Koncertdzīve Dzintaros aizsākās jau 19. gadsimta nogalē, kad, tolaik par Edinburgu dēvētajā kūrorta daļā, tika izveidota pirmā teātra skatuve un koncertdārzs. 1936. gadā pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta tapa slēgtā koka vasaras koncertzāle ar nacionāli romantiskas ievirzes art deco dekoriem un Anša Cīruļa sienu gleznojumiem – vienīgā šāda tipa saglabājusies koncertzāle Latvijā. Vēlāk tai pievienotā atvērtā estrāde paplašināja koncertvietas mērogu, taču tieši vēsturiskais koka apjoms nosaka Dzintaru koncertzāles identitāti. 21. gadsimtā koncertzāles restaurācija un stiklotie paviljoni paplašinājuši tās funkcionalitāti, ļaujot koncertdzīvei Dzintaros turpināties visa gada garumā.

70. gadskārta: Buļļuciema bāka

28 metrus augstā Buļļuciema bāka ar sarkani baltu dēļu apšuvumu slejas kāpās netālu no Lielupes ietekas jūrā – starp 22. un 23. līniju – kā kāpu ainavas vertikālais akcents. Režģotās konstrukcijas bāka uzbūvēta 1956. gadā, un tā joprojām darbojas, raidot baltus gaismas zibšņus ik pēc 3,5 sekundēm. Buļļuciema bāka ir ne tikai funkcionējošs navigācijas punkts, bet arī iecienīts piejūras pastaigu galamērķis.

60. gadskārta: Universālveikals “Liedags” Slokā

1966. gadā Slokā durvis vēra universālveikals “Liedags” (arhitekte Aina Šēnberga; mūsdienās fasāde pārbūvēta) – savam laikam pārsteidzoši liels tirdzniecības centrs, turklāt izvietots ārpus pilsētas centra. Atklāšanas brīdī tajā darbojās 16 nodaļas un 60 pārdevēji, tomēr padomju deficīta apstākļos preces ne tik daudz pirka, cik centās “dabūt”. Ziņa, ka “Liedagā izmeta frotē dvieļus”, nozīmēja nevis jūras izskalotu preci, bet retu iespēju iegādāties sen neredzētu deficītu, kas lika steigšus doties stāvēt rindā. Lai gan pats veikals darbojas arī šodien, bet deficīta spriedze palikusi vien fotogrāfijās un stāstos.

30. gadskārta: Aspazijas māja (Jūrmalas muzeja filiāle)

Apmeklētājiem 1996. gadā atvērtā Aspazijas māja Dubultos ir vieta, kur dzejniece pavadīja sava mūža pēdējos gadus. Domājams, šo namu viņa izvēlējās arī tāpēc, ka reiz, kopīgā pastaigā, Rainis bija atzinis – šī ēka viņam īpaši patīkot. Muzejā izveidots 20. gadsimta 30. gadu interjers, ko papildina mūsdienīgas digitālās ekspozīcijas, ļaujot ielūkoties dzejnieces ikdienā un radošajā darbā. Aspazijas vēlējums, lai šī māja kļūtu par radošu personību satikšanās vietu, turpina piepildīties arī mūsdienās.

Fotogrāfijas un pastkartes no Jūrnalas muzeja arhīva