Sestdien, 31. augustā, Tallinas ielā Kauguros tiks svinēti Kauguru svētki, kuru devīze “Uz augšu!” aicina izkāpt no ikdienas rutīnas, pārvarēt gravitāti, piedzīvot brīnumu un augt. Svētku programmā līdzās citiem māksliniekiem uzstāsies hiphoperis ansis – dzimis jūrmalnieks, pārliecināts ķemernieks.

Sekojošie pieci jautājumi ansim liks izkāpt no rutīnas, paraudzīties uz Jūrmalu citādāk un piedzīvot to jaunā, teju gravitāti pārvarošā veidā.

^{ansis (pa kreisi) repo ar čomu 55to pie Ķemeru poliklīnikas, ap 2003. gadu}

Vai ir kādas īpašas vietas Jūrmalā, kuras tu uzskati par savām spēka vai iedvesmas vietām?

Ķemeri ir resurss, ar ko vajag ik pa brīdim pielādēties. Prātā nāk dažādi Ķemeru parka objekti un citas vietiņas, kurās mēdzām sēdēt – poliklīnika, stadiona tribīnes, stacija, pasta ēka, “Ķirzaciņa”, tirgus laukums, Pavlovs (fiziologa I. Pavlova skulptūra pie Ķemeru dūņu dziedniecības ēkas). Kad tā padomāju, mēs daudz laika pavadījām ēkās, kuru vairs nav – sanatorija “Čaika” bija pirmā, kas ienāca prātā, bet arī visi pārējie grausti bija gana populāri objekti tā laika Ķemeru puikām.

Kāds ir vislabākais veids, kā uztaustīt Jūrmalas patieso ritmu un sajūtu?

Brauciens ar vilcienu cauri pilsētai ir gana neslikts veids, kādā sākt iepazīt Jūrmalu ar tās kontrastiem. Vecā elektriskā vilciena skaņa ir pirmā, kas man nāk prātā, esot uzaugušam Ķemeros, jo uz pārējo Jūrmalu lielākoties esmu skatījies tieši caur vilciena logu. Lai tiešām iepazītu pilsētu, domāju, ka jāizvēlas vismaz kādi pieci punkti, kurus apmeklēt – manā skatījumā nedrīkst izlaist Ķemerus un Kaugurus, noteikti jāpabauda jūra, jāiziet Jomas iela un profilaksei vēl derētu izairēt kādu līkumu pa Lielupi vakarpusē. Pēc tādas ekskursijas Jūrmalas patiesais ritms, es domāju, likts par sevi manīt.

Kā, tavuprāt, Jūrmalu baudīt rudens sezonā?

Esot ārā, cik ilgi ir iespējams. Vienā brīdī, kā jau visur Latvijā, ārā smukais un patīkamais rudens kļūst par, daudzuprāt, ne tik smuko un drēgno. Taču nekas mums neliedz spiest ārā pēdējo sulu gan no vasaras beigām, kad garantētajām atvasarām. Ja jūs jautājat man, vienkārši aizbrauciet nākamajā svētdienā uz Ķemeriem, pacienājieties ar “Vēsumiņa” saldējumu, tad varbūt ar kādu vēsu Ķemeru dzērienu “Mīlestības saliņā”; pa to laiku desertā jau būsiet savilkuši plaušās veselīgo Ķemeru purvaino mežu gaisu ar sēra notīm.

Ja Jūrmala būtu melodija, kāda tā būtu?

Tā būtu tāda skaista klavieru melodija, kas simboliski sākas ar augstākām notīm, simbolizējot Jūrmalas tālāko galu, un beidzās ar skaņu it kā kāds klavieres iemestu purvā, simbolizējot Ķemerus.

^{“No Ķemeriem, labākais no reperiem”. Žurnāls “Ir”, 2020}

Jā, ik pa brīdim es atsaucos uz Jūrmalu – visbiežāk Ķemeriem. Pavisam īsi, lai nebūtu pārpratumu par to, no kurienes aug kājas skaņu un tekstu rokrakstiem manā mūzikā.

“Jūrmala, Ķemeri, mans kvartāls graustu pilns,

Ar krāsu sienas, čista, skati no šausmu filmas.”

(Neatceros, kura dziesma tā bija, bet šis citāts ienāca prātā pirmais. Tas attiecināms uz Puškina/Karogu ielas rajonu.)

“Ķemeru ķēniņi. Dzimu tur, ir ir ļevu bēniņu

bīti un rīmes, tagad gaidu Pulicera prēmiju

Glīts un tīrs stils, tekstos āķi, ķeru lielākās zivis,

Katram ir dāvana, man pienākas divas.”

(Šis arī vecs citāts, bet no tā folklorizējās “Ķemeru ķēniņi”.)

“Es esmu Jūrmalas bērns, Ķemeru puika, Kauguru tīnis

Pa pusei rīdzinieks tagad, es stāvu kaut kur uz strīpas

Kad es biju sīks, mums apkārt bija daudz māju

Tagad tur gruveši, zāle, pamatus pārklāj drupas un nāve

Bija daudz sanatoriju, katrā pusē pusdesmit tādu

Un ļaudis tikmēr lēni aizceļo kā tuksneša stādi

Kustas uz tālumu, “Kurš tad grib palikt te pāri?”

Tu prasi, brīnoties, kā patiktu kādam tā sādža

Un domā: “Nafig tos pāķus!“, bet, zini, man tā vieta

Mūžīgi būs daudzās jomās klasika, es sāku tur dzīvi

Cieni sētu, kaut no Latvijas ā*** līstu

Daudzi aizmirst saknes, paskatās sāņus un krīt

Un ne lai repotu kā kings esmu nācis uz Rīgu

Jo tieši sētas iespaidots es liku vārdu vārdus uz bīta

Tur nav baložu, sētā bija vārnas, plīvo Karogi un bērni

Nezinot par Puškinu, pat mētā viņa vārdu

Tur uz jumtiem tagad aug koki, ielas paliek šaurākas

Ēkām no saules paliek sienas ar gadiem baltākas

Man besī apstākļi tie, kur no bērniem izaug alkāni

Bet man tā vieta tuvākā liekas no visām svalkām.”

(Pants no “Pilsēta (skudru pūznis)”, izpild. Riekstu Armija, 2011.)

“Es esmu no Ķemeriem, zinu, kā smird sērs / un vārds ir ansis, tāpēc nedrīkst palikt pirts vēsa.” 

(No dziesmas “Sports”, 2020)

Kā arī dziesma “Kauguri 1998” (2020).